Tālos Austrumos,
kolchozs «Enerģija»
1949. gada 4. novembrī

       Tur tālas malas vējš man vēsti nes,
       Tur mana mīļā, dārgā dzimtene!

       Esi sveicināts, mans mīļais, labais jaunības draugs!

       Šodien ir auksta 4.novembra diena. Es atrodos šeit, Tālos Austrumos, galvenais bez silta apģērba un apaviem. Kopā ar saviem bērniem esam nokļuvušas diezgan trūcīgā kolchozā, kur šovasar esam daudz ko pārcietušas. Tiku dzīta no dienas dienā darbā kā vecs zirgs, un pašreiz vēl man knapi kopā turas kauli un āda. Un nāk vēl barga ziema - ak vai! - to man gan nepārciest!
       Tie, kas dzimtenē palika – mana nabaga māšele un vecā māte, - arī neko nespēj man atsūtīt.
       Mīļais draugs, vai tiešām esmu tik liela grēciniece bijusi, ka man lemts tāds liktenis? Tu, draudziņ, to zini, jo mūsu ģimeni labi pazini. Mans vīrs, ja arī viņš bija vainīgs, jau sodu saņēma un ir to izcietis. Rīgas dzimtsarakstu nodaļā reģistrēta viņa miršanas apliecība. Miris 1946.gadā Vorkutā.
       Mana pēdējā dzīves laime būtu vēl dzimtenē redzēt savu veco māmiņu un māsiņu. Es gribu ticēt sapnim, ko sapņoju pāris gadus atpakaļ, ka Tu, mans labais draugs, mani paņēmi klēpī. Tagad, to atceroties, es visā pazemībā griežos pie Tevis, varbūt, ka Tu mani glābsi? Lai visi labie gari stāvētu klāt Tev, manu lūgumu saņemot, lai Tu to nenosviestu, bet uzklausītu mani žēlīgi. Varbūt Tava sirds iežēlosies par savu bijušo mazo Postes Alvīnīti? Tad gan es lūgtu visus labos gariņus, lai Tev būtu ilgs mūžs un laba veselība!

Valdmanis Alvīne

Tālos Austrumos
1949. gada 22. novembrī

       Bargais Likten, ak, žēlīgi lemi,
       Savu dzimteni skatīt man vēl!
       Labais draugs!
       Nupat pagājušas jau 20 dienas, kopš nosūtīju Tev vēstuli jeb lūgumu. Gribētos ticēt, ka tā būs Tevi sasniegusi. Tiešām man iet grūti. Vasaras grūtos darbus vēl pārcietu, bet tagad, kad spēka atlicis pavisam maz, vēl darbam nāk klāt aukstums un jāsalst bez silta apģērba. Ak, bargais likten, kam Tu mani izstūmi no dzimtenes, kad tur palikušas daudzas tādas sievas kā es - kam vīri pat dzīvi atgriezušies no izsūtījuma mājās. Kamdēļ man tik daudz jācieš?
       Ja Tu tomēr iežēlotos par mani, savu jaunības mīlestību, un es varētu atgriezties dzimtenē, ceļa naudu es Tev nelūgtu, bet savai māšelei. Lai viņa savāc kolekti Salaspilī, jo man tur ienaidnieki nepalika. Tātad gaidu, gaidu… vakarā guļoties, rītā ceļoties.

Alvīne Valdmanis*

       Red. piez. Vietas trūkuma dēļ laikrakstā vēstule nedaudz saīsināta.
       LVA SPDN fonds 101, apraksts 12, lieta 117
       Lietā piezīme, ka LK(b)P CK administratīvas nodaļas vadītājs J.Kacēns vēstules nodod archīvā. Pievienota VDK pulkveža Vēvera atbilde datēta ar 1950.gada 23.martu: Valdmane ar meitām specnometinājumā Amūras apgabalā nometināta pareizi kā sodīta nacionālista sieva.
       «Tā augstākā ideja, tā nepazīst cilvēka žēluma,» kā sacījis Rainis.

Gunārs Birkmanis
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/09_aprilis/lapa4.htm