Pagājušo ceturtdien man bija pāris brīvas stundas kuŗas vajadzēja „nosist” pastaigājoties vai ko citu padarot Rīgas centrā. Diena saulaina, nolēmu pastaigāties pa parkiem, pasēdēt uz soliņiem... vienkārši atpūsties. Jauki. Tā nu klīdu pa ēnainajiem celiņiem, vēroju apkārtni...
Par cik es nekuŗ nesteidzos, tad tie, kas man tuvojās no aizmugures mani parasti apsteidza un devās savās steidzīgajās dienas gaitās. Gluži tāpat man tuvojās kāds kreisais (laikam, jo viņam nebija nekādu atšķirības zīmju) gids, kas krievu valodā savam klientam stāstīja par Rīgu. It kā jau nebūtu slikti. Kāds nopelna, bet kāds saņem pakalpojumu kuŗu vēlas, taču.... Mani aizkaitināja šī „gida” informācijas pasniegšanas veids. Nebūtu jau nekas traks tas, ka viņš pastiprināti izceltu tiešu krievu ieguldījumu Rīgas attīstībā. Klients, cik nopratu bija krievs, un viņa ausīm  šis sīrups droši vien bija īpaši tīkams. Taču kad viņš nicinošā augstprātībā ar nonievāja vietējos „aborigēnus” (kā viņš mūs nosauca), es neizturēju, un skaidri viņam pateicu ko par to domāju. Kamēr runāju pieklājīgi, tikmēr šis vēl spurojās pretī mēģinādams pielietot uzbrukuma taktiku, tāpēc man nācās „pārslēgties”, un arī pielietot spēcīgākus izteicienus. Tiesa, kādas mātes, tāpat arī darbības, kas ar to būtu jādara, pieminēšana izpalika. Tik zemu negribēju nolaisties. Viss beidzās ar to, ka „gids” iešmauca kādā sānu celiņā, bet es devos tālāk nododoties pārdomām par to kāpēc kas tāds vispār ir iespējams...