Jau kopš atmodas sākuma nacionālpatriotiskās organizācijas ir plosījušas iekšējas pretrunas, kam sekoja šķelšanās un vēlāk arī partiju rindu tīrīšana.
       To piedzīvoja Helsinki – 86, no tā neizdevās izvairīties LNNK, tagad tas pats process skāris TB/LNNK.
       V. Lācis, O. Kostanda, A. Mikoss, O. Dzenītis – tie ir tikai daži pazīstamāko vārdi, kas no LNNK tika izslēgti vai bija spiesti to atstāt. Neilgi pirms LNNK pievienošanas TB tāds pats liktenis bija A. Kiršteinam, J. Karlsonam, M. Purgailim, M. Vītolai. Dažs «aizgājējs» iestājās tēvzemiešos, citi aizgāja no aktīvas polītiskās darbības, citi dibināja jaunas polītiskas organizācijas.
       Vislielāko triecienu LNNK deva O. Kostandas un viņa piekritēju aiziešana, nodibinot Tautas kustību «Latvijai». Pēc šīm pārmaiņām, kadLNNK zaudēja apmēram trešdaļu aktīvu biedru, tā vairs nespēja atgūt agrāko spožumu, turklāt domstarpības partijā turpinājās. «Attīrīšanās» nebija veicinājusi partijas popularitāti.
       Liela daļa LNNK biedru bija neapmierināti ar partijas vadības pārlieko piekāpību liberāļiem, tuvināšanos arLC. Šajā situācijā par optimālāko risinājumu vairākums LNNK biedru uzskatīja apvienošanos ar TB, ko uzskatīja par partiju ar stingrāku mugurkaulu. Taču drīz vien pēc abu partiju apvienošanās sāka apstiprināties to LNNK biedru bažas, kas uzskatīja, ka apvienošanās būtībā kļūs par LNNK iepludināšanu TB. Tikai retajam no bijušajiem LNNK cilvēkiem izdevās iemantot tēvzemiešu vadoņu uzticību. Daudzi bijušie LNNK aktīvisti pamazām no aktīvās polītiskās darbības tika atstumti.
       Turklāt iekšējā demokrātija TB izrādījās krietni vājāka nekā LNNK. Atšķirībā no LNNK, kur zināma teikšana bija organizācijas padomei, TB praktiski visus lēmumus pieņēma daži cilvēki. Tā tas bija ar deputātu kandidātu saraksta sastādīšanu 7. Saeimas vēlēšanās, kad tika ignorēti nodaļu viedokļi, tā tas bija ar laikrakstu «Nacionālā Neatkarība» likvidēšanu.
       Turklāt drīz vien atklājās, ka runas par tēvzemiešu vadības stingo nacionālo stāju ir mīts. To apstiprināja arī partijas līdera Māra Grīnblata vārdi, paužot uzskatus par lunkana mugurkaula priekšrocībām.
       «Lielais piecinieks», sastādot kandidātu sarakstus Saeimas vēlēšanām, ārpus kandidātu loka atstāja nodaļu izvirzītos R. Pussaru, J. Putriņu, Z. Strīķi, J. Docīti, liepājniekus brāļus Beltus, G. Landmani un daudzus citus. Tādi partijā atzinību ieguvuši cilvēki kā, piemēram, H. Osis, D. Stalts, O. Dzenītis, kandidātu sarakstā gan iekļuva, bet ierindoja tos sarakstu pašās beigās. Savukārt kandidātu sarakstā parādījās daudzi vārdi, kas plašākai sabiedrībai un pat TB/LNNK biedriem bija praktiski nepazīstami. Tā, ignorējot nodaļu viedokli, atstumjot nacionālās kustības vecbiedrus, bet iekļaujot kandidātu sarakstā vadībai padevīgus draugus un draudzenes, kopumā tika vājinātas partijas izredzes gūt panākumus vēlēšanās. Protams, vienlaikus partijas vadība ar šo manevru atbrīvojās no konkurences, bet, paši sevi iekļaujot visu vēlēšanu apgabalu sarakstos, nodrošināja «izredzēto», valdošajam režīmam paklausīgo tēvzemiešu iekļūšanu Saeimā.
       Maijā, dažus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām Grīnblats paziņoja, ka līdzekļu trūkuma dēļ jāpārtrauc izdot valstī vienīgo nacionālo laikrakstu «Nacionālā Neatkarība», aizbildinoties ar naudas trūkumu. Tagad zinām, ka TB/LNNK pērnā gada ienākumi bijuši gandrīz 400 000 latu… Jā, pilnīgi bez dotācijām laikrakstam bija grūti pastāvēt, taču tām bija nepieciešama samērā niecīga summa, salīdzinot ar partijas ienākumiem.
       Iespējams, ka taisnība tiem, kas apgalvo, ka TB/LNNK sponsoru, t.i., saimnieku, ultimāts bijis likvidēt «Nacionālo Neatkarību» un 7. Saeimas deputātu kandidātu listē nelikt «pārāk» nacionālus (radikālus) cilvēkus.
       Partijas virzību vislabāk raksturo nevis runasvīru mītiņā sacītais publikai, bet ministru darbs valdībā un deputātu balsojumi Saeimā. Lūk, daži piemēri, izskatot Saeimas vēlēšanu likumu (12.02.98.), balsojumā par aizliegumu kandidēt Saeimas vēlēšanās bijušajiem kompartijas funkcionāriem deviņi TB/LNNK deputāti neatbalstīja šo priekšlikumu (arī visa partijas vadība – Grīnblats, Straume, Dobelis. Protams, kā gan viņi varēja atbalstīt šo priekšlikumu, ja tas koalīcijas partneriem no LC, DPS, piemēram, Gorbunovam, Čepānim un citiem, liegtu kandidēt Saeimas vēlēšanās.
       Cits balsojums – par aizliegumu čekas stukačiem kandidēt Saeimas vēlēšanās. Atkal ne visiem tēvzemiešiem ir stiprs mugurkauls. Māris Rudzītis balsoja pret, daži vispār nebalsoja.
       Zinām, ka Latvijas armiju pārsvarā joprojām komandē un vada bijušie padomju armijas oficieri. Nepieciešams sagatavot savus nacionālos kadrus. 18. jūnijā Saeima izskatīja labojumu budžetā. Priekšlikumu piešķirt Nacionālai aizsardzības akadēmijai 195 tūkstošus latu tēvzemieši neatbalstīja. 16. jūnijā Saeimā izskatīja ierosinājumu par latviešu tautas patriota H. Lāmas meklēšanu.
       Tēvzemieši arī šo priekšlikumu neatbalstīja. Tamlīdzīgu piemēru ir pārāk daudz, lai teiktu, ka tās ir nejaušības.

Jānis Derums
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/10_aprilis/lapa2.htm