Viens burvju stariņš
draisko un šūpojas manī –
kā ziediņš vējā,
kā saulains gariņš.
Es viņu jūtu tik ļoti –
tas mīļumā nācis no Tevis,
sirds gaismā audzētais brīnums.
Tas pasauli maigāku dara
un uzzīmē spogulī smaidu,
viens stariņš...
un manī jau dzīvo
deviņas atvases ,
zeltītiem kūļiem
tās staro un staro,
mirdzošas atspoles šaudās
visu ceļu garo
tik ātri kā liesmas
no sirds uz sirdi.
/Daiga Lapāne/