----------------------------------------------------------------------
Pieķēru es pati sevi slepus, kā noziedznieci,
Ka atkal ik naktij iestājoties, baru vientuļnieci -
Savu plosīto sirdi,lamām bargām un indīgām,
Sasienot to ar vien stiprākām sāpju stīgām!

Sirds nevēlas paklausīt skaidrajam prātam,
Tā ar tīmekļiem ciešiem  pieķeras  neprātam!
Un atkal vēlās mirkt sāpju asinīs savās ik nakti,
Jau sadzirdēt var postošo skumju sitam dziesmas takti!

Dzirdu dvēselē sāpju un ilgu kliedzienus spalgos,
Jūtu miesu nīkstam - tā atkal alkst būt palagos valgos!
Un sirds vēlās degt,smadzenes no mīlas pulsēt,
Nekas vairs manī nevēlas par kaut ko klusēt!

Tad ļauju ar, lai saprāts grimst miega spilvenos saldos
Un dvēsele, lai klejo sapņainos atmiņu maldos!
Nu jūtama ir laimes sajūta ar neprāta piegaršas devu
Un nav jēgas vairs vārdiem, ar ko neprātu prom dzenu!

Tā nu galvā viens histērisks juceklis rodas
Nav skaidrs, pie kā tad manas domas dodas?
Tik prātam zināms - jānojauc ir šī neprāta siena,
Lai nepalieku naktī, lai sākās ar mani jaunā diena!

Reizēm jūtu, ka nevēlos sagaidīt jauno dienu -
Vēlos palikt naktī un būt ar šo neprāta sienu!
Bet pienāk, vienmēr pienāk atkal jauna diena
Un es sajūtos tik pamesti vientulīgi viena!

Tagad zinu - tikai naktī spēju sajust atkal sevi dzīvu,
Tikai naktī ļauju sapņu ilgām lidojumu brīvu!  
Dienā? Dienā sāp smadzeņu rievas no saspringtā prāta,
Jo liedzu sev izplūst emocijās,lai sirds paliktu rātna!
------------------------------------------------------------------------------
/ Iv. Priede. /