Kas pūst, lai pūst, lasīšu vēlāk. tas šoreiz par zemenēm, bet tā jau var teikt arī par cilvēkiem, īpaši par vēlētāju elektorātu. Manas pārdomas izraisīja kāds īpaši gudrs raksts par AŠ2, pareizāk jau "Par labu Latviju". Izcils priekšnieks viņiem izraudzīts, vecuma marasms un parkinsons ir labs komplekts. Es jau jaunībā rakstīju avīzē, ka uzvārda dēļ kļuvis par valsts galvu. Gods un slava viņam par izturību, spēku, arī gudrību. Tik - vecums jau nāk, ir jau klāt.
Tur runā arī par to, kāpēc partija jāreklamē, nav jau skola vai slimnīca. Tik laikam aizmirsts vecais, arī jau vairs it kā ne aktuālais - reklamē to, ko nepērk.
Un tomēr - par to pūšanu. Tos partijniekus, kur nu vēl viņu "bosus"nepāraudzināt. Viņiem tak savs funktieris, plāns, pat mērķis, bet tas elektorāts laikam jau sapuvis. Vai tad paši neredz, kur noveduši iepriekšējie "treknie gadi", tagad gatavi atkal noticēt jauniem solījumiem.
Jāpiekrīt vien tiem retajiem, kas saka, ka te paliks tikai godmanis, šķēle un šlesers, pārējie aizbrauks vai nomirs badā. Vai arī - jāuzbrūk Zviedrijai, piemēram, un tad - jāpadodas tai. karā, kā jau karā.