Dīvainākie, strīdīgākie un neizskaidrotākie arheoloģiskie atradumi.

1. Los Lunas Desmit Baušļu Akmens. Tas ir liels laukakmens, kas atrodas kādā kalnā netālu no Los Lunas, Ņūmeksikā. Uz klinšgabala plakanās virsmas ir vienmērīgi iecirstas rakstzīmes. Daudzi uzskata, ka tā ir Dekaloga saīsinātā versija par desmit baušļiem, kas rakstīti kādā izraēliešu paleo-senebreju valodā un atgādina tetragramatona rakstības stilu, kas pielietots Jahves Bībelē un tajā neizmanto patskaņus. Akmeņa autentiskums ir apstrīdams, jo tas liecina par seno Amerikas pamatiedzīvotāju - indiāņu kontaktēšanos ar semītiem un līdz ar to secināms, ka iespējams, izraēlieši Amerikā ieradušies agrāk, nekā Kolumbs to esot atklājis. Akmens gravējumi ir 500-2000gadus veci. Šis artefakts sabiedrībā pirmo reizi ir pieminēts 1933. gadā, kad kāds arheologs to esot atklājis, bet pirmais to esot pamanījis kāds zēns ap 1880.gadu. Akmens nekad nav pārvietots uz muzejiem un laboratorijām, jo tā masa pārsniedz 80 tonnas. Šis atradums ir pieejams publiskai apskatei.

2. Piri Reissa karte. Šis ir viens no mīklainākajiem atradumiem. Topkapi pils ir vēsturiska konstrukcija, kas atrodas Stambulā. 1929. gadā šī pils tika izveidota kā muzejs. Restaurējot šo pili, tika atrasti daudzi artefakti. Tūlītēja uzmanība tika pievērsta Piri Reissa kartei, kas ir viena no pirmajām Amerikas kartēm un vienīgā tā laika karte, kas apbrīnojami precīzi atveido attiecību starp Dienvidameriku un Āfriku, kuras novirze ir tikai pus grāds. Mape ir zīmēta uz gazeles ādas un to zīmēja Osmaņu-Turku admirālis un kartogrāfs Piri Reiss, 1513.gadā. Līdz mūsdienām izdzīvojusi ir tikai puse no šīs kartes, kurā ir attēloti Rietumeiropas, Ziemeļāfrikas, Brazīlijas un dažādu citu Atlantijas salu krasti. Azoru, Kanāriju un Antiļu salas ir atveidotas kā mītiskas. Mulsinošs aspekts ir tas, ka uz tā attēlotās Dienvidamerikas krasta kontūra ir neticami precīzi atveidota - gandrīz vai tik pat labi, kā tā izskatās no kosmosa. Bet tas vēl nav viss. Šo karti apbrīnojamu padara tas, ka iespējams, tajā ir atveidota arī daļa no Antarktīdas kontūras. Kas tur tik ļoti īpašs? Kontūra ir atveidota tieši tā, kā tā izskatās zem pāri kilometram biezās ledus kārtas, ko var konstatēt tikai ar mūsdienīgu tehnoloģiju. Tas liek lauzīt galvas zinātniekiem ne pa jokam, jo ir pieņemts, ka cilvēki pirmo reizi Antarktīdas tuvumā nokļuva tikai 1820.gadā. Tas ir izskaidrojams ar skarbajiem laika apstākļiem, kā arī tas, ka ledainās un vētrainās jūras ap Antarktīdu bija nepārvarams šķērslis agrākajiem jūrasbraucējiem. Līdz 1950.gadam joprojām vairāk nekā puse no kontinenta vēl nebija izpētīta. Tas liek domāt, ka zināšanas par šo kontūru tika atklātas tad, kad Antarktīdu vēl neklāja ledus - vairākus miljonus gadu atpakaļ, kad tā bija savienota ar Dienvidameriku. Ļoti dīvains aspekts ir arī tas, ka kartē ir atzīmēti kalni un upju ielejas, ko var izpētīt tikai no lidojuma gaisā . Visticamākais, ka admirālis Reiss nav pats pilnībā sastādījis šo karti, bet gan to pārzīmējis, aizgūstot zināšanas no ,iespējams, 20 dažādām kartēm. Paliek neatrisināti jautājumi - kur viņš ņēma šīs kartes, kurš veidoja šīs kartes un kad īsti šīs kartes ir tapušas? Karte šobrīd nav pieejama publiskai apskatei. (Lai izprastu mapi, skatīt lejā video)

3. Ziemeļamerikas giganti. Pēdējos gadsimtos, Ziemeļamerikā ir atklāti daudzi dīvaini arheoloģiski atklājumi. Šis stāsts ir par gigantisku cilvēku mirstīgajām atliekām. Pastāv daudzi dokumenti, par to, ka šādi atradumi eksistē. Par gigantiem tiek dēvēti cilvēki, kas ir no 2.15m, līdz 3.65m gari. 1833. gadā, karavīri, rokot bedri, lai varētu uzbūvēt šaujampulvera noliktavu kādā Kalifornijas rančo, uzdūrās 12 pēdas (3.65m) garam cilvēka skeletam. Eksemplāra zobi bija 2 rindās un tam apkārt tika atrasti akmens cirvji, izgrebtas čaumalas un porfīra bloki ar neizprotamiem simboliem. 1856. gadā tika atrasts vēl kāds gigants, šoreiz 3.30m garu, kuru atrada strādnieki, kas tobrīd ara kādu vīnogu plantāciju Rietumvirdžīnijā. 1895. gadā kādā Ohaio štata kapukalnā tika atrasti ap 20 tāda veida skeletiem. Tie tika atrasti sēdošā pozā ar seju pret austrumiem. Žoklis un zobi viņiem bija 2 reizes lielāki, nekā mūsdienu cilvēkiem. 1928. gadā kāds fermeris Luiziānas štatā, rokot bedri, lai apraktu vecus krāmus, uzdūrās 3.05m garam skeletam. Saraksts ar šiem atklājumiem ir tikpat plašs, cik uzskati par to celšanos - sākot no saskvačiem, beidzot ar citplanētiešiem. Citi uzskata, ka šī ir kāda sena gigantisku cilvēku rase. 1947. gadā, kādā Nevadas štata avīzē tika publicēts kāds raksts ar nosaukumu "Atlantīda Kolorado tuksneša upes ielejā". Šajā rakstā tika aprakstīts kāds neticams atklājums par kādām 32 pazemes alām 300km rādiusā. Šīs alas tika atklātas tuvu robežām starp Nevadu un Kaliforniju. Šajās alās tika atrasti senu, dīvaini ģērbtu 2.40m līdz 2.80m garu gigantu mirstīgās atliekas. Tie gulēja atdusā, tērpti jakās un biksēs, kas darinātas no nezināmu dzīvnieku ādām, kas pēc izskata līdzinās aitādām un tie tiek dēvēti par aizvēsturiskajiem kostīmiem. Par tādu pašu apbedījumu vietu tika ziņots 10-15 gadus agrāk. Šīs alas ir izpētījis Dr. Brūss Rassels, kurš atradumus sākotnēji aprakstīja kā kādas cilts apbedījumus, Viņš domā, ka kāda nezināma katastrofa sadzinusi šīs būtnes alās. Šajās alas atradās visi viņu civilizācijas darbarīki, ieskaitot mājsaimniecības piederumus un krāsnis. Tika atrastas arī labi saglabājušās dinozauru, zobenzobu tīģeru, impērijas ziloņu un citas sen izmirušu dzīvnieku mirstīgās atliekas. Šo gigantu arheoloģiskie pierādījumi, fiziski nekad nav parādīti sabiedrībai, tāpēc iespējams, tas ir tikai mīts.

4. Kensingtonas Rūnu Akmens. 1898. gadā kāds zviedru lauksaimnieks Olafs Ohmans , kurš apmetās uz dzīvi Amerikā, apgalvo, ka atklājis lielu akmeni, sava lauka attīrīšanas laikā no kokiem un celmiem. Objekts bija "pieaudzis" pie kāda maza koka saknēm. Fermeris nesaprata ko viņš ir atklājis, tāpēc viņš izraka šo ~100kg smago akmeni un aizveda parādīt ievērojamākajiem Kensingtonas iedzīvotājiem. Kensingtona ir kāds mazs ciemats Minesotā. Kensingtonas Rūnu Akmens ir viscaur sagrebts ar kādu senu rakstības veidu. Tas ir 78cm garš, 40cm plats un 15cm biezs. 9 gadus pēc šī artefakta atklāšanas, kāds profesors no Viskonsīnas Universitātes pasludināja, ka viņš esot atšifrējis šos gravējumus. Viņš konstatēja 30 dažādus simbolus. Teksts nav diez ko gramatiski precīzs un izklausās šādi: "8 barbari un 22 norvēģi izpētes braucienā no Vīnlandes uz rietumiem. Mēs apmesties uz 2 mazas, akmeņainas salas, vienas dienas brauciena attālumā no šī akmeņa. Mēs bijām tur un makšķerēt vienu dienu. Pēc tam, kad mēs atgriezties mājās, 10 vīri sarkani ar asinīm un spīdzināti. Svētā Jaunava Marija mūs izglābt no ļaunuma. Ir 10 vīri no jūras uzraudzīt mūsu kuģi, 14 dienu brauciena attālumā no šīs salas, gads 1362." (Agrāk Skandināvi par Vīnlandi dēvēja Ziemeļameriku.) Pēc tam, kad šis profesors publicēja savus atklājumus, tika veikta masīva izmeklēšana. Ja var ticēt šim tulkojumam, tad Kensingtonas Rūnu Akmens pierāda, ka Skandināviešu jūrasbraucēji sasnieguši Ziemeļamerikas vidu 14.gs, apmēram 130 gadus pirms to izdarīja Kristofors Kolumbs, tātad arī Ziemeļeiropieši viņu ir apsteiguši. Rūnu akmens ir izanalizēts un izpētīts atkārtoti. Lielākā daļa rūnologu un valodnieku apgalvo, ka šis rūnu akmens ir muļķības. Par spīti tam, daudzi cilvēki un zinātnieki vēl joprojām tic tā autentiskumam. Ja leģenda uz akmens ir patiesība, tad tas nozīmē, ka vikingi ir bijuši Centrālminesotā 1362. gadā. Oficiāla šī artefakta atzīšana par autentisku liktu pārrakstīt visu pasaules galveno vēsturi un ģeogrāfiju. Šo akmeni var publiski aplūkot rūnu akmeņu muzejā, Minesotā.

5. Turīnas Līķauts. Turīnas Līķauts ir lina audums, uz kura ir attēlots cilvēka ķermeņa nospiedums, kurš izskatās, ka ir cietis no fiziskām traumām un tiek uzskatīts, ka tas ir saistīts ar Jēzus Kristus krustā sišanu. Uz šīs drānas ir pilna ķermeņa portrets un audums ir 4.4m garš un 1.2m plats. Kopš 1578. gada, līķauts tika ietīts sarkanā zīdā un tas tika turēts sudraba lādē, Svētā Līķauta Kapličā, kas atradās Sv. Jāņa Babtista Katedrālē, Turīnā, Itālijā. Šī artefakta izcelsme un tās attēls ir spraigs temats starp zinātniekiem, vēsturniekiem un pētniekiem. Aizstāvji apgalvo, ka līķauts ir drāna, kurā tika ietīts Jēzus Kristus ķermenis pēc nāvessoda izpildes un ka attēls uz līķauta ir Jēzus Svētās Sejas nospiedums. Vatikāns apgalvo, ka līķauta drāna datējas ar Jēzus krustā sišanu, apmēram 2 tūkstošgades atpakaļ. 1988. gadā, tika veikts mēģinājums noteikt drānas vecumu un relikvijas autentiskumu. Izmeklēšana norādīja, ka drāna esot austa starp 1260. un 1390. gadu mūsu ērā, daudz vēlāk nekā laiks, kad dzīvoja Jēzus. Šie rezultāti ir izraisījuši plašas debates, apstrīdot šo pētījumu rezultātus un nodēvējot tos par neprecīziem. Sākotnēji pati Katoļu Baznīca noraidīja šīs drānas fizisku saistību ar Jēzu. Tikai 1958. gadā Katoļu Baznīca atzina tā saistību ar Jēzus Kristus krustā sišanu. Lai arī atklājās, ka uz līķauta ir atrastas vielas no kurām sastāv asinis, daudzi zinātnieki apgalvo, ka tas ir diezgan neiespējami, ka miris cilvēks var atstāt tik perfektu ķermeņa attēlojumu uz drānas, jo mirušam cilvēkam vairs necirkulē asinis, tās ātri sarec un tās nevar tik labi izplūst pa auduma gabalu, atstājot tik labu mirušā cilvēka attēlu. Kāds fotogrāfs, kas bija pirmais, kurš uzņēma šī līķauta fotoattēlu, vērojot tās diapozitīvus, apgalvoja, ka diapozitīvs izskatoties pēc bildes, bet īstā bilde - kā diapozitīvs. Pastāv teorija, ka tas ir kāda sena mākslinieka mākslas darbs, kurā tik tiešām attēlots Jēzus. Iespējams, ka šis ir vēl viens no Leonardo Da Vinči apbrīnojamajiem mākslas darbiem un iespējams, ka šis nospiedums ir viņa paša sejas un ķermeņa, bet neviens joprojām nespēj atklāt veidu, kā tas tiktu darināts, atstājot tik perfektu nospiedumu. Zinātnieki ir centušies atdarināt cilvēka nospiedumu tādu pašu, kāds tas izskatās uz līķauta - bez panākumiem. Arī mēģinot mākslīgi atdarināt tādu pašu cilvēka attēlojumu, tas nevienam nav pilnībā izdevies. Vēl joprojām turpinās tā pētīšana un tas ir pieejams publiskai apskatei.