Cilvēki viens otram pieķeras...
6. jūl 2010. 12:11
Domāju, ka cilvēks ir viens. Un, ja viņš pie kāda pieķeras, tā ir milzu ilūzija, ka šis cilvēks tagad viņam pieder. Tā ir sevis mānīšana. Jo kas ir tas, kas pieķeras otram? Ne jau sirds. tas ir mūsu egoisms. Ego un prāts. Cilvēks ar prātu izdomā, ka bez otra cilvēka nevar dzīvot un tā vienmēr būs. Tas ir tas, par ko runā Fausts ar Mefistofeli,- mirkli, apstājies! Bet nevar neviens mirklis apstāties! Gribi pieķerties mirklim, labi, bet tad uzreiz laid vaļā. Taču cilvēks pieķeras un aizmirst par to, ka jāpalaiž. Un tas nekad nebeidzas forši. Tiklīdz tu pieķeries, sāc gribēt. Tu vēlies paturēt otru, pārveidot viņu. Bet tu vari gribēt tikai šo mirkli.
Bet tas nenozīmē, ka cilvēki nevar būt kopā, nevar dibināt ģimenes, radīt bērnus un justies lieliski. Kopā būšanai ir jēga, tikai to nevar izdomāt. Tā ir augstākā vara, kas nosaka, vai mēs esam kopā vai ne. Un mēs patiesībā ļoti labi sirdī jūtam, vai tas cilvēks ir īstais, ar kuru esam kopā, vai tie ir īstie draugi, ar ko esam kopā. Visu laiku durvīm jābūt atvērtām, jo mēs ar tevi varam izsmelt to, kas mums ir kopā darāms. Ja dzīvo ar tādu apziņu, tās ir foršas attiecības. Un tās nav garāmgājēju attiecības. Tādas tu vari izveidot ar prātu, bet sirds ar garāmgājēju nemaz neiesaistās.
Atslegas vārdi: Dzīve38617
Komentāri (10)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Dzēsts profils
6. jūl 2010. 18:32vai kads pazist Romis Es kur dzivo balva 100 lati nopietni.
Dzēsts profils
6. jūl 2010. 15:22Ingrīdai!
Izteikties miglaini, tā jau sieviešu privilēģija:
Ingrida X. 6. jūl 2010. 14:00Fredim.
Laikam uzrakstīju ne visai skaidri, man tā sanāk citreiz:(
Es runāju par gaidīšanu, zinot, KURU CILVĒKU TIEŠI GAIDU.
Ne izsapņotu. Ne visiem sanāk būt blakus, diendienā.
UN- ne visi to vēlas. Bet- tas jau ir cits stāsts.
iim e. 6. jūl 2010. 13:49Tiko sāc uzskatīt otru par privāto īpašumu -- gribēt paturēt un pārveidot, kaut uz mirkli -- atvadies no viņa!!!
Ja nevari otru pieņemt kāds ir, tad pirms laidies attiecībās paņem lapiņu un uzraksti 2 ailes:
1. ko es vēlos no viņa sagaidīt.
2. Ko es varu viņam dot.
Ja 1 sadaļa ir lielāka, tad jums ir citas intereses. šo var izmēģināt jebkura dzimuma pārstāvis, arī tie kas precējušies vai dzīvo kopā un tad salīdzināt ( rezultāti ir pārsteidzoši, bet ja pareizi novērtē , t ad vis - OK).
Dzēsts profils
6. jūl 2010. 12:53Būtībā cilvēki ir vientuļas salas dzīves okeānā ... , kas reizēm pietuvojas viena otrai , tā rodot aizvēju un saskarsmes prieku , dažreiz tās saplūst vienā - lielākā un skaistākā salā ..., gadās , ka viena sala var sašķīst pret otras klinšaino sānu ... Bet mēs nebeidzam cerēt un gaidīt to vienu , ar kuru ... , varbūt ...
Dzēsts profils
6. jūl 2010. 12:35Viss ir tikai ilūzijas!
Dzēsts profils
6. jūl 2010. 12:31Tas Ingrīdai! Kā mēs varam zināt cik ilgo un ko gaidīt, kamēr atnāks īstais, un kā lai zina katas ir īstais, neveidojot kādu saskarsmi ar to otru., it kā gaidīto
šitai lauciņā pa vienkāršo nekas neaug
Ingrida X. 6. jūl 2010. 12:26Nē, ne tikai egoisms, Benita, ir tas.
Par piederēšanu- piekrītu, ja kāds kādam pieder vai- domājas piederam, tad, nu tad..viņš(-a) vairs nav viņš(-a). Pārveidot?? Nezinu, varbūt tīņi domā, ka smilšu kūku var ielikt citā formiņā un būs- jauna kūka, cita.
Bet- gribēt to mirkli, ar sajūtām gribēt- tas ir tas, kā dēļ IR VĒRTS. Un gaidīt- arī ir vērts, ja zini, ka tas, ko gaidi, IR TAS. Un, kā Tu saki- to jau sirds pasaka priekšā.
Dzēsts profils
6. jūl 2010. 12:26es dzivoju ar cilveku kuru negribu parveidot,,jo tad vins klus sliktaks,un mana nama durvis ir ciet
Dzēsts profils
6. jūl 2010. 12:18Visa pamatā ir širmis: ja tas aizkrīt, tad prāts vairs neredz kur ir tās atvērtās durvis lai aizietu, un tad jau mēs izskatamies pēc mušam kuras sitas stiklā domājot ka lido gaisā, bet atsitas un dabū punus pret itkā atvērtu izeju no attiecībām