Uzzskrēju netā šim rakstiņam, skumji, ka ģimenes labās slavas dēļ, ir jāziedo sevi

                                              Mans dzīves stāsts.

Jaunība ir skaistākais laiks, kur nu vēl, ja nejauši uzradusies mīlestība, krāšņais rudens ar zeltītām lapām zem kājām, viss bij tik jauki, abi bijām laimīgi, līdz brīdim, kad viņš pateica, ko tādu, kas sagrāva visus baltās mīlesības sapņus: "Kur tu biji agrāk, esmu saderinājies, pēc pusotra mēnēša kāzas". Krāšņās rudens lapas, savirpuļoja, pacēlās gaisā, šķita, ka manus sapņus rauj sev līdz.
Māte viņam bij barga, vienīgais dēls, atlasījusi pati līgavu, šuvēju (būs savs labums). Tā mēs šķīrāmies (man nebija pat 18), pa retam sazvanījāmies, lai klusējot pasēdētu, kādā Vecrīgas kafejnīcā. Tas bij smags posms, pametu lielpilsētu uz kādu laiku, atgriezos ziemā, atkal tikšanās, atkal sāpes, ziema darīja savu, pārklājot Rīgas ielas ar pūkainu, baltu sniegu. Apmetusies biju pie māsīcas, tāpēc tikšanās bij neizbēgamas, viņš bij viņai radinieks. Kādu vakaru viņš mūs uzaicināja pie sevīm, māte nebij, bet bij viņa - liela nobriedusi sieviete, krievu tautības, bet tīri jauka. Jutos ļoti neērti, jo viņa uzmanība bij visa veltīta man, kad bijām ārā, pikojāmies, viņš nesa mani uz rokām prom no citiem, nezinu, ko domāja viņa, kad māsīcai bij apjautājusies par mani, viņa bij atbildējusi, ka arī es esmu viņam māsīca. Tā, varētu teikt, bij mūsu pēdējā tikšanās, vienreiz gan bij atbraucis, bet es viņam nespēju atbildēt nevienu vārdu, tikai klusi fonā spēlēja mūsu melodija.
Gāja laiks, dzija brūces, jaunas iepazīšanās, bet neviens īsti nesaistīja, par viņu arī nekad neapjautājos, gluži nesen tikai uzzināju, ka viņš jau bij nomainījis divas sievas, bij sācis pastiprināti lietot alkoholu, pēdējā laika ir ļoti nelaimīgs, piemeklējusi paralīze, pārvietojas ratiņkrēslā.
Pēc pēdējās tikšanās, centos izmest viņu no sirds, bet vai es atradu jaunu mīlestību, nezinu, kā draudzene teica:"Sterpitsja, sljubitsja".
Gāja laiks, bērni neļāva piezagties skumjām, it kā viss bij kārtībā, priekšzīmīga ģimene, bet kaut kur sirds kaktiņos tomēr kaut kas pietrūka, pie augošiem bērniem, par laimi, tas neņēma virsroku, tagad bērni ir izauguši, savu ligzdu pametuši. Bet, kas paliek ar mums, gribējās mieru, saticību, bet nez kapēc, tas viss izpaliek, pāraudzis viss ir vienaldzībā, atrodos pie sasistas siles, nav strīdu, nav kašķu, nav cieņas, zudusi dzirkstele, kur mīlestība nebij varbūt nemaz sākusies. Pamest visu un aiziet, zinu, ka tas būs smagi bērniem, kaut kad jau izskanēja teikums: " Tēti, tu bez mammas netiktu galā". Bet tētis ir varonīgs, katru var pasūtīt. Tāds ir mans dzīves stāsts, vai kādam ir bijis kas līdzīgs, kā rīkoties.