Man ir divi stāsti par čūskām. Diezgan interesanti un mazlietiņ pat aizkustinoši.

Pirmais stāsts ir par čūsku Long Long...

Yu Feng no Liaoningas provinces Ķīnā ārā pie savas mājas atrada ievainotu čūskas mazuli.Viņš izlēma to paņemt mājās un saārstēt. Tā arī darīdams viņš čūskulēnu sāka ārstēt ar herbālo medcīnu. (Viņš nebūtu domājis, ka čūska viņam izglābs dzīvību).
Ārtējot čūskulēnu Long Long 20 dienas, mazais atveseļojās. Yu bija nolēmis palaist atpakaļ Long Long savvaļā. Viņš izdomāja, ka nelaidīs čūsku atpakaļ krūmos, kur viss kaut kas ar viņu var atgadīties, bet gan aizvedīs uz kalnu nepilnu 3 km attālumā. Palaida čūskulēnu kalnā un devās mājās. Bet tā nu viņš no Long Long vaļā netika un čūskulēns nākamajā rītā atkal bija pie Yu mājas. Yu atkārtoti centās čūskulēnu palaist vaļā, bet atkal čūska bija klāt pie Yo un gaidīja viņu ārpus mājas. Vietējie iedzīvotāji Yu teica, ka čūska nāk atpakaļ, jo grib atmaksās viņa laipnību. Un tā arī Yu čūsku paturēja. Ātri vien Long Long kļuva par Yu jauno mājdzīvnieku. Vienu nakti, kad Yu jau bija saldi iemidzis, viņš stāsta, ka sajutis k-ka auktu un mitru uz savas sejas. Yu pamodās un tas bija Long Long, kas viņu pamodināja. Yu stāsta, ka čūska neko tādu agrāk nebija darījusi, respektīvi, nebija modinājusi Yu vai arī traucējusi, kad viņš strādā. Long Long tikko kā Yu pamodās, saķēra ar zobiem viņa drēbas un sāka vicināties apkārt un sist ar asti. Tad čūska fiksi aizlīda līdz Yu mātes gultai, kur arī Yu pamanīja, ka viņa māte gultas elektriskā siltā sedziņa bija aizdegusies tā pamatīgi un viss bija melnos dūmos... Yu tagad saprot kāds bija čūskas uzdevums un kādu pakalpojumu čūskulēns viņam ir izdarījis. Tagad Long Long un Yu ir labākie draugi un vienmēr turās cieši blakām.
Zinātnieki it kā saka, ka čūskām smadzenes nefunkcionē tik tālu kā domāšana un emocijas, bet, man liekas, ka viņiem vajadzētu beigt tēlot k-kādus pārgudros, kas zina itin visu un vairāk vajadzētu skatīties uz faktiem un reāliem notikumiem, JO tā nebūt nav vienīgā reize.

Otrs stāsts. Ļoti mieglaini atceros, jo diezgan sen to man mamma pastāstīja un visas notikumu gaitas nav palikušas atmiņā. Katrā ziņā stāsts ir par armijnieku, kas ar savu vienību devās ceļā un noteiktu vietu. Pa ceļam ceļu šķērsoja liela čūska un visi armijnieki bija bikses pielikuši un gribēja čūsku nošaut. Viens no viņiem (sauksim viņu par Džō ;D) pārējajiem neļāva čūsku nošaut un lika nogaidīt kamēr tā aizies projām, kad pārējie ar saviem stobriem čūsku jau turēja uz grauda. Kā nekā, armijnieki nonāca galapunktā un dīz vien pa to pašu ceļi viņi devās atpakaļ. Džo bija atpalicis krietnu gabaliņu nostāk no pārējiem, bet iemeslu JO es aizmirsu, jo ļoti sen man stāstīja šito stāstu. Katrā ziņā Džo gāja savu ceļu krietnu gabalu nostāk no pārējajiem armijniekiem un priekšā Džo atkal izlīda tā pati lielā čūska. Tagad gan viņā tik mierīgi neuzvedās. Šņācā un ārdījās un ne pa kam nelaida Džō garām. Tā Džo arī mazliet sabijies tur stāvēja kādas 10/20 minūtes līdz čuska pazuda. Džō devās ātrā solī uz priekšu panākt pārējos, bet pēc maza gabaliņa ieraudzīja, ka visi viņa komandas biedri bija apšauti un apkārt bija vieni vienīgi līķi. Džō beigu beigās arī tika līdz savai bāzei sveiks un vesals un vēl šodien saviem draugiem, radiniekiem un visasi pasaulei stāsta par savu neticamo notikumu.

Man tas tik šausmīgi mainīja uzskatu par čūskām, ka man viņas pat ir iepatikušās un es spēju saskatīt piemīlīgumu un jaukumu viņās.

Ceru, ka jums patika :) Abi stāsti ir patiesi no dzīves.