Tas viss notika jau sen. Lai cik dīvaini tas  neliktos, mēs joprojām esam kopā. Laimīgi. Vismaz viņš tā saka. Es – kā parasti par tādām kaut kur „gaisā” eksistējošām lietām nezinu. Varbūt neizsakāmi laimīga jutīšos tajā nožēlojamā brīdī, kad bez mokošām sāpēm aizvēršu acis uz mūžu.
  Tagad mēs dzīvojam. Kādreiz pastrīdamies – vai tad bez tā var iztikt. Kauties gan nekaujamies. Gan jau viņš mani pieveiktu, es taču esmu „vārgā dvēselīte”, bet man liekas, ka viņam pat sapņos nav rādījusies iespēja iesist man. Karstu kafiju gan es esot viņam uzlējusi, bet tas laikam bija tāds sīkums, ka es pat neatceros.
  Kā viss sākās, ko es jums gribu pateikt?  Jau teicu, ka pats sākums bija dīvains, pat muļķīgs.
  Pavisam sen mēs it kā nejauši mitinājāmies līdzās.. Kaut kur, kur bijām ieklīduši. Gan jau tagad kāds  noteiks – dzīvoja kā bomži. Tikai katram no mums abiem tam bija savs iemesls – neiedziļināšos sīkumos. Dažkārt kopā ieturējām maltīti, uzpīpējām,  dažkārt parunājām. Tas arī viss.
  Kādu dienu  apkārt sākās drausmīgs troksnis, kaut kāds juceklis, burzma, likās, ka kas sprāgst.  Es redzēju, ka garām mūsu mazajai telpiņai, skrien ļoti daudz cilvēku. Kāds pat pabāza galvu un noteica: - Mēs zinām, ka jūs neesat cietumnieki, bet tagad mēs steidzamies uz brīvību. Jūs arī nekavējaties.
   Mēs nekavējāmies. Tikai es pēkšņi izdzirdēju: - Klausies, tu nevari izdarīt to. Es jau sen gribu, bet baidos no tevis.
   Un manā priekšā pavērās vaļēja bikšu priekša.
   - Ko tu jokojies?  Mēs taču ne tāpēc esam kopā te. Ko teiks tava sieva?
  Jā, es zināju, ka kaut kur tālēs zilajās viņam ir sieva. Man  likās, ka jau gadiem viņi nav pat redzējušies.
    - Sieva? Pirmkārt, viņa nezinās, otrkārt, es nezinu, ko viņa dara. Tu to paņemsi mutē? Tikai maigi.
   Tā. Es biju nostādīta fakta, nē, izvēles priekšā. Man taču tikai tas vien nekādu baudu neradīs. Es gan  to darīju, es esmu paklausīga dažkārt, man ir svarīgi, lai citam būtu labi. Nu un, ka viņš domā tikai par sevi.
   Tikai ar vienu reizi vien tas nebeidzās. Pienāca arī laiks, kad mēs to darījām jau pa īstam. Ne tajos apšaubāmajos dzīves apstākļos, bet „īstā dzīvē”.  Un no sarunām vārdu pa vārdam izkristalizējās doma, ka mīlestība kaut kur dziļi mūsos ir slēpusies jau sen pirms tās pirmās nenormālās reizes.
   Lūk. Gadās, ka notiek arī tā. Mēs tagad kopā esam jau ilgi. To pirmo reizi atceramies abi, dažkārt mums tā par sevi atgādina.
  Par to gan skaļi nav pieņemts runāt. Tas, ko kopā dara divi pretēja dzimuma cilvēki, ir tikai viņu darīšana.  Grāmatās arī  norādīts, ka „tā vajag darīt un, ka tas ir slikti”. Tagad gan daži atļaujas skaļi prasīt – kāda no jums minetu māk. Varbūt pilnīgi cita reakcija būtu, ja tai vienīgajai piedāvātu to darīt, kaut neviens nebūtu pārliecināts par mācēšanu.