Pirms kāda gada prātuļoju par to, kas būs, ja, basām kājām brienot pa garu zāli, gadīsies uzkāpt kādai suņu sēnei. Pirmkārt, nekad nav tā,  ka, ja būtu, tad būtu. Otrkārt, cik cilvēku vispār basām kājām brien pa garu zāli un, ja brien, tad arī varbūt tikai reizi mūžā. Un galu beigās suņu sēnes aug arī savās iecienītajās vietās, kur tās regulāri pat tiek novāktas. Jā, tās suņu sēnes ir neatlaidīgas, viņām jāaug. Kaut arī tikai īsu mirkli, bet jāaug.
   Suņu sēnes un tuvojošās Saeimas vēlēšanas. Nekādas sakritības. Bet varbūt tomēr. Nav nācies lasīt visu daudzo partiju programmas, bet vismaz vienā no tām pat vairākkārt  uzsvērts, ka katrs pats ir atbildīgs par savu nākotni. Tā, ja esat lasījuši programmas, ir zināmā Tautas partija. Tikai – kur ir teikts, kādas tautas? Latvijas tautas, latviešu tautas, bet varbūt vēl  kādas  tautas, kas dzīvo pavisam citā valstī?  Tā jau ir “cita opera”. Bet  atgriezīsimies pie tās atbildības par savu nākotni. Jā, mēs katrs esam atbildīgs par savu nākotni pats. Pilnīgi vienalga, vai dzīvojam demokrātijā, tīrā kapitālismā, sociālismā vai verdzībā. Par savu individuālo nākotni katrs atbild pats, ja to neviens no malas savtīgi vai neviļus neietekmē. Partijas programmā tādi pareizi vārdi, tikai paši partijnieki acīmredzot uzskata, ka viņu nākotne ir atkarīga ne tikai no viņiem pašiem, bet arī no vēlētāju izvēles. Nu tieši tā, ja vēlētājs nobalsos par mani, piemēram, es kļūšu par deputātu. Ja nenobalsos – nekļūšu. Es vēlos kļūt par deputātu, bet, vai kļūšu, tas nav atkarīgs tikai no manis. Partijas programma nebūs pārkāpta – es atbildu pats par savu nākotni, tur neko nevar darīt, ka vēlētāji  mani neizvēlējās.
   Ir tādi, ka uzskata, ka  valsts pilsoņiem dalību vēlēšanās vajadzētu padarīt par obligātu pat ar likuma spēku. Vēlēšanu tuvošanās vismaz aizkulisēs kļuvusi par veselu jezgu. Mēs jau varam pat skaļi teikt, ka nemīlam šo valsti, bet mīlam vietu, kur mēs dzīvojam.  Tad teorētiski, pat filosofiski, ir jājautā, vai valsts vispār ir jāmīl. Varbūt – jāciena, jāatzīst, jāpieņem. Pie tam, bez visas filozofijas, kā var mīlēt to, ko kāds cits izvēlas manā vietā. Ja es mīlu pavasari, neviens man nepiespiedīs mīlēt rudeni, teikdams – es tā izlēmu un citi arī.
   Skaļie un gudrie runātāji aizmirsuši, vai pat izliekas, ka viņus pašus nevajā pārdzīvotā sociālisma sekas un atzīst, ja  savulaik balsot nepiespieda okupācijas vara,  tad demokrātiju atzīstošā republika jebkurā citā jomā, ar varu iet vēlēt nepiespiedīs. Pavisam vienkārši – es nevēlēšu, nemaz neiešu uz vēlēšanām. Lai izvēlas citi, ar ko man būt neapmierinātam.
   To, ka politiķi paši ļoti satraukušies  par savas nākotnes tuvākajām dienām, mēs visi  it kā saprotam un skaļi sakām – paši vainīgi, sliktu vien darījuši. Ir jau  balsstiesīgie pilsoņi, kas izlēmuši, ka uz vēlēšanu  rituālu vai spēlīti ( kā nu kuram no viņiem) nemaz neies.  Vairāk nekā desmitā daļa vēlētāju  jau tagad izlēmuši, ka nemaz nepiedalīsies viņus pazemojošā  pasākumā. Viņus pazemo šīs dažas sekundes, kuras jāvelta, lai savu vēlētāja aploksni ieslidinātu vēlēšanu urnā, bet nepazemos tas, ka izvēli viņu vietā uz veseliem 4 gadiem izdarīs citi, kuri balsos.
   To demokrātiju jau arī katrs saprot pēc savas izpratnes, tāpat, kā to iespēju mīlēt vai nemīlēt šo valsti, balsot vai nebalsot par 100 gudrajām galvām valstī, kas noteiks, kādai valdībai strādāt turpmāko laika  brīdi. Visas lietas taču ir savstarpēji saistītas. Ja labi grib, var atrast arī sakritību suņu sēnēm un rudens vēlēšanām. Ja negrib, nevar. Ja negrib, var neiet balsot. Par neiešanu balsot, cietumā neliks.