1. BĒRNA BIEDĒJOŠĀ ATMIŅA. Kad mans bērns bija ļoti jauns, viņš vienmēr baidījās no dušas. Katru reizi, kad es viņu noliku blakus dušai, viņš kliedza un raudāja, bet es nesapratu kāpēc. Nesen, mans dēls, kuram jau ir četri gadi, atnāca pie manis un izstāstīja man stāstu, kas man uzdzina drebuļus un lika raudāt. Tajā dienā es viņam prasīju : ''Kāpēc tu šodien nevarētu ieiet dušā, vannas vietā?'' Un viņš atbildēja: "Es negribu mirt, Mammīt." Es prasīju : ''Par ko tu runā? '' Un viņš atbildēja: "Es nomiru dušā ar citu savu mammīti." Es atkal prasīju, par ko viņš runā un viņš skaidri atbildēja: "Armijas vīri piespieda mani un mammīti ieiet dušā ar visiem citiem cilvēkiem un mēs nomirām." Pirmā lieta, kas ienāca prātā bija Holokausts, bet mēs nekad neļāvām neko tādu dēlam skatīties. Viņš vēl joprojām ir nelokāms par iešanu dušā un dažreiz izstāsta sīkas detaļas, kuras būtu neiespējami viņam zināt. Viņš arī runā par suņiem. Manam dēlam ir bail nomirt no suņiem un viņš saka, ka viņam kājā iekoda suns. Laukumā, kurā viņš saka iekodis suns ir dzimumzīmīte.

2. VAI ES "NOGALINĀJU" SAVU MAZBĒRNU? Pie manis un vīra atvaļinājumā bija atbraukuši mazbērni. Divi no mazbērniem spēlējās ārā, trešais ienāca virtuvē, kad es gatavoju ēst. Viņš apsēdās pie galda un skatījās uz manis. Es teicu: "Mīļais, es vēl neesmu pabeigusi gatavot. Kāpēc tu neesi ārā un nespēlējies?" Pēc mirkļa viņš teica: "Tev man ir jāatvainojas." Es teicu: "Jāatvainojas? Par ko, mīļais?" Un tad viņš teica: "Tu mani nogalināji! Tu mani nogalināji, kad es biju liels!" Es mēģināju noslēpt šoku un viņu nenobiedēt: "Es to izdarīju? Kāpēc es tevi nogalināju?" Viņš atbildēja: "Tu neatceries? Es tev biju parādā naudu!" Es viņam teicu :''Piedod, mīļais. Kā es tevi nogalināju?'' Mazbērns teica: ''Tu mani nogalināji ar nazi!" Es jautāju :"Kā tu izskatījos?" Viņš teica: "Es biju liels un izskatījos kā tagad." "Un kā es izskatījos?" es jautāju. Mazbērns teica: "Tu arī biji liels, bet tu biji vīrietis, liels vīrietis!" Es viņam atvainojos un viņš likās apmierināts. Viņš mani apskāva, teica paldies par atvainošanos un izgāja ārā spēlēties it kā nekas nebūtu noticis. Vēlāk tajā pašā nedēļā es runāju ar paziņu, kurš ir budists, un viņš teica, ka labi, ka es atvainojos savam mazbērnam, jo varbūt viņš bija ieradies, lai atriebtos.

3. MANS CITS TĒTIS. Mana mamma saka, kad es biju mazs, apmēram 3 gadus, viņa atnesa grāmatu ,lai lasītu man to pirms miega. Kad viņa tika līdz otrajai lappusei, es teicu :"Es šo grāmatu zinu." Man viņa teica :"Kā tu zini šo grāmatu?" Viņa nevarēja saprast, kā tas ir iespējams, ka es šo grāmatu zinu, jo neviens man to nebija lasījis. Es viņai atbildēju, ka mans cits tētis to man lasīja.

4. VAI VIŅŠ VARĒTU BŪT VIŅA VECTĒVS? Es apprecējos ar savu vīru pirms desmit gadiem. Viņa tēvs bija pilots un tika nogalināts otrajā pasaules karā, kad viņa lidmašīna tika apšaudīta un iegāzās klusajā okeānā tuvu mazai Japānas saliņai. Manam vīram tad bija tikai 9 gadi. Pirms septiņiem gadiem man piedzima dēls Bendžamins. Kad Bendžaminam bija 3 gadi, viņš sēdēja pilna auguma spoguļa priekšā un tad kļuva ļoti bēdīgs ar asarām acīs. Es prasīju: "Kas notika?" un tad viņš panikā teica: "Kas ar mani notika? Kas ar mani notika? Es lidoja ar lidmašīnu, bet tie vīri mums dzinās pakaļ. Viņiem mēs nepatikām. Kāpēc mēs viņiem nepatikām, Mammīt? Viņi šāva un šāva. Es mēģināju tikt prom, bet man nācās piezemēties ūdenī. Mēs visi noslīkām." Pēdējo teikumu viņš pateica ar tādām sāpēm un emocijām, ka tas man lika raudāt. Mēs nekad nebijām pieminējuši viņa vectēva nāvi. Viņš pat nezināja, ka viņa vectēvs bija pilots. Mans vīrs vēlāk dēlam prasīja, cik cilvēku bija lidmašīnā un viņš sniedza pareizu atbildi- seši.

5. VIŅŠ BIJA MAZA MEITENĪTE.1990. gada septembra sākumā es sapņoju par savu tēvu, kurš nomira 1990. gada janvārī. Sapnī mans tēvs bija kopā ar mazu meiteni, kura raudāja, un viņš centās meiteni mierināt. Viņš sapnī man teica, ka es būšu viņas vecmamma un viņu pieskatīšu. Es biju pārliecināta, ka manai meitai, kura bija stāvoklī, piedzims meitenīte, taču viņai piedzima puika. Trīs gadus vēlāk es ar mazo biju autobusā. Kad mēs braucām garām parkam, viņš uzreiz teica, ka tur nomira. Viņš teica, ka nebija zēns, bet gan maza meitene. Zēns teica, ka viņš skrēja pāri ceļam, kad mamma viņam to neļāva darīt. Es biju pārsteigta. Viņš šo stāstu izstāstīja vēl trīs reizes un detaļas nekad nemainījās. Kādā dienā es šo stāstu pastāstīju krustdēla sievai, viņa likās šokēta un teica :''Es atceros, kad biju pamatskolā, tajā vietā ceļa negadījumā mira maza meitenīte. Tas bija vietējā avīzē.''

6. ATGRIEŠANĀS KĀ MAZULIM. Kādā dienā mana četrus gadus vecā meita teica, ja viņa atgriezīsies atpakaļ kā mazulis, viņai varētu būt tās pašas rotaļlietas. Es prasīju, ko viņa ar to domāja un viņa izskaidroja : ''Kad es nomirstu, es atgriežos atpakaļ kā mazulis.'' Es biju apmulsusi. Mēs neesam reliģiska ģimene un nekad nerunājam par tādām tēmām kā reinkarnāciju. Es meitai prasīju, kad viņai ienāca prātā tāda doma viņa paskaidroja, ka vienkārši to sajuta savā sirdī. Es tiešām ticu, ka manai meitai ir vecāka dvēsele. Viņa sāka runāt jau viena gada vecumā un darīja to tik labi , ka citi cilvēki neticēja, ka viņa ir vēl tik jauna.

7. ES NOMIRU 11. SEPTEMBRĪ. Dažus gadus atpakaļ, kad manai meitai bija 3 gadi, mans vīrs un es skatījāmies TV raidījumu par 11. septembri. Tas bija par un ap notikuma gadadienu. Mana meita, kas tuvumā kaut ko krāsoja, paskatījās un ekrānu, kad tajā rādīja lidmašīnu, ietriecoties Pasaules Tirdzniecības centra ēkās. Viņa mums teica: ''Es tur nomiru.'' Un tad atkal turpināja krāsot it kā neko nebūtu pateikusi. Mēs nekad par to ar viņu nerunājam. Kopš tā laika viņa neko par to nav teikusi, bet tagad, kad pa televizoru sāk rādīt kaut ko saistītu ar 11. septembri viņa saka: ''Es to negribu skatīties.''

8. REINKARNĀCIJAS STĀSTS NO MANA DĒLA. Divas nedēļas atpakaļ mans dēls mani atstāja mēmu ar asarām acīs. Tas notika mazgāšanās laikā. Kad es žāvēju viņa matus, viņš man čukstēja: ''Mammīt, es atnācu, lai sevi nogalinātu.'' Kad viņš to pateica, es gandrīz nevarēju pakustēties. Es negribēju pārtraukt, lai nu ko viņš gribēja man sacīt. Jūtot, ka tūlīt raudāšu, es viņam čukstot jautāju, ko viņš ar to domājis. Es domāju, ka viņš man stāsta par nākotni, bet tad viņš teica :''Mammu, es vakar nomiru. Es biju cietumā un vīrietis mani nogalināja. Tu man vakar devi iespēju dzīvot.'' Kad dēls teica pēdējo teikumu, likās, ka viņš ir pateicīgs par to. Es viņam prasīju vai viņš tagad ir laimīgs, mans dēls pamāja ar galvu. Es biju atvieglota. Mans vīrs domā, ka tas bija izdomāts stāstiņš, bet es tam neticu, jo mans vīrs netic reinkarnācijai, bet es gan.