Kad pirmās esmōcijas norimušas, var plašāk paskatīties uz nesenajiem notikumiem, utt. Tātad. Par 2010. gada 1. jūlija notikumiem Rīgā.
Kādus virsrakstus lasām plašsaziņas līdzekļos?
Spilgts piemērs tam ir vietnē Delfi rakstītais:
"Policija izjauc nacistiskās armijas piemiņas gājienu; viens dalībnieks aizturēts; rīkotājs izsaukts uz DP" avots:
Šādus un līdzīgus apgalvojumus izsaka žurnālisti gan tīmekļa vietnēs, gan laikrakstos un televīzijā. Par politiķiem nebrīnamies. Šajā dienā politiskā teātra pozitīvie tēli klusē ka ūdeni mutē ieņēmuši, bet tie kam kritusi negatīvā tēla loma - pauž neizpratni un nosodījumu latviešu patriotu godināšanai.
Pašiem gājiena organizatoriem bija krietni mazāk iespēju aizstāvēt savu viedokli. Tādēļ es, iekopējot šeit dažus paziņojumus un viedokļus, palīdzēšu viņiem un viņu domubiedriem . Protams, nenoliegšu ka arī pats tāds esmu.
Tātad:
------------------------------------
Paziņojums
Sakarā ar manis Rīgas Domē pieteikto gājienu šī gada 1. Jūlijā pulksten 19.00 par godu 69. Gada dienai kopš Rīga atbrīvota no PSRS okupantiem paziņoju sekojošo:
Gājiens ir paredzēts vienīgi, lai godinātu tos latviešu patriotus – partizānus, aizsargus un bijušos Latvijas armijas karavīrus, kuri bruņotā cīņā ar padomju okupantiem, pirms vācu karaspēka ienākšanas, atjaunoja uz dažām dienām Latvijas republiku Rīgas priekšpilsētās – Bolderājā, Daugavgrīvā, Buļļos, Mīlgrāvī un Jaunciemā, sešās apriņķa pilsētās (Cēsīs, Jelgavā, Talsos, Valkā, Valmierā un Ventspilī). 13 mazpilsētās – Ainažos, Alūksnē, Apē, Kandavā, Limbažos, Ogrē, Salacgrīvā, Saldu, Siguldā, Slokā, Smiltenē, Strenčos un Valdemārpilī kā arī daudzos pagastos kā arī tiem nacionāliem partizāniem, kuri turpināja cīņu pret padomju okupantiem 1944 – 1956 gados, bet, diemžēl, Latvijā valdošā prokremliskārežīma dēļ nav saņēmuši LR militāros apbalvojumus.
Sakarā ar VVF 2005. Gada un Zatlera 2010. Gada 9. Maija braucieniem uz Maskavu, lai svinētu noziedzīgā komunistiskā režīma veikto Latvijas okupāciju un, sakarā ar Hitleriskās Vācijas sakāvi doto iespēju turēt verdzībā Krievijas federācijas tautas, kritušie par Latvijas brīvību ir kapā apgriezušies otrādi un, cerams, ka pēc viņu godināšanas 1. Jūlijā, atgriezīsies normālā stāvoklī un valdošā vara apbalvos tos, kuri ir piedalījušies bruņotā cīņā pret padomju okupantiem. Pasākuma organizatori vienādi nosoda gan padomju, gan Hitleriešu noziegumus pret latviešu tautu kā arī ebreju un čigānu iznīcināšanu un jebkuri mēģinājumi publiski paust viedokli, ka pasākums ir domāts hitleriešu okupācijas slavināšanai tiks vērtēts kā melīgs un tiks nodots DP izvērtēšanai. Tā kā līdz 1. Jūlijam nenotika nekādas represijas pret ebrejiem visādi ebreju un promaskavisko organizāciju mēģinājumi veikt akcijas, lai protestētu pret Latvijas brīvības cīnītāju godināšanu, tiks uzskatītas par provokācijām pret Latvijas valsti un latviešu tautu. Aicinu visus latviešu patriotus godināt 1. Jūlijā tos latviešu karotājus, kuri ar savu piedalīšanos bruņotā cīņā pret padomju okupantiem nomazgāja no Latvijas sejas kauna traipu sakarā ar 1939.-1940. gados pieļauto Latvijas okupāciju bez bruņotas pretošanās!
Uldis Freimanis
--------------------------------
Paziņojums par 1.jūliju
Ar šo te paziņojam, ka biedrība “Gustava Celmiņa Centrs” un kādreizējās partijas Nacionālā Spēka Savienība (NSS) veterāni pilnībā solidarizējas ar latvieti Uldi Freimani, un paši ņems dalību, kā arī aicina ikvienu latvieti piedalīties ziedu nolikšanā 1.jūlijā, Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, godinot Rīgas atbrīvošanu no staļiniskā režīma asiņainās varas pirms sešdesmit deviņiem gadiem. Mēs noliedzam jebkurus provokatīvus izteikumus un centienus sasaistīt šo pasākumu ar nacisma režīma slavinājumiem, un vēlamies uzsvērt, ka vispirms godinām tos Latviešu nacionālās pretestības dalībniekus, aizsargus un nacionālos partizānus, kuri organizēja iekšējo bruņoto pretestību komunistiskajiem okupantiem, lai pārtrauktu nežēlīgo teroru prêt Latvijas pilsoņiem, sākot no 1940.gada 17.jūnija, un, kurš savu kulmināciju sasniedza 1941.gada 14.jūnijā. Pēc divām nedēļām tam pielika punktu vācu armijas ienākšana Rīgā. Mēs nosodām arī otru-nacistiskās Vācijas īstenoto okupāciju, taču vienlaikus vēlamies uzsvērt, ka līdz ar tās iestāšanos, masveidīgs terrors pret latviešu tautības cilvēkiem tika pārtraukts.
Kas attiecas uz pēdējiem, augstāko valdības amatpersonu izteikumiem, mēs tos krasi nosodām, un saskatām tajos vāji slēptu prokrievisku orientāciju, kura strauji vēršas plašumā. Mēs vēlamies uzdot jautājumus, kādēļ ārlietu ministrs Ronis un premjers Dombrovskis neprotestēja pret 9.maija masveida balagānu Pārdaugavā, kurā atklāti tika demonstrēta staļiniskā totalitārisma simbolika, un slavināts Latvijas okupācijas fakts? Mēs vēlamies jautāt, kādēļ šīs amatpersonas nevērsās pret provokatīvo pasākumu, 13.oktobrī, kurā tika glorificēta slepkavnieciskā Sarkanā armija, un tās īstenotā Rīgas okupācija 1944.gadā? Vai varbūt, ministrs Ronis un premjers Dombrovskis šo datumu, līdzīgi saviem amata brāļiem Krievijā, uzskata par “atbrīvošanu”. Ja tā, tad šiem kungiem vajadzētu atstāt savus amatus un pārcelties uz tādām valstīm kā Krievija vai Baltkrievija, kurās valdoša ir tieši šāda vēstures interpretācija.
Tāds ir mūsu, un visu godīgo, nacionāli noskaņoto latviešu viedoklis.
Biedrība “Gustava Celmiņa Centrs”-
Partijas “Nacionālā Spēka Savienība” veterāni-
Avots: zemessargs.lv
------------------------------
Gan cilvēku, gan tautas mūžā ir gaišas un tumšas dienas; viss mainās tomēr kā sliktais, tā labais saglabājas paaudžu atmiņās. Baismo dienu atmiņu uguns gadu desmitiem gruzdēja latviešu sirdīs, to nespēja izdzēst ne okupantu propaganda, ne bailes no represijām, ne laika tecējums. Šīs atmiņas nedziestoši kvēloja, radot vienīgi naidu pret okupācijas režīmu. Tomēr ik gadu, tuvojoties gaišajām dienām, tās sildīja ar savu atblāzmu, deva cerības, ka kādreiz ausīs brīvības rīts.
Viena no gaišākajām dienām nesenajā pagātnē bija 1941. gada 1. jūlijs, kad aizsargi un nacionālie partizāni patrieca komunistu bandas no Rīgas centra un daudzām Latvijas vietām. Rīgas radiofonā droši un brīvi Latviju pāršalca mūsu tautas lūgšana Dievs, svētī Latviju! Un pēc šausmīgā komunistu terora laika Latvijā atkal sasaucās sarkanbaltsarkanie karogi. Vācu armija ienāca jau atbrīvotā un Latvijas karogiem rotātā Rīgas centrā. Vācu armijas karavīrus pateicībā par palīdzību atbrīvošanā no komunistu jūga sveica ar ziediem.
Tagad, pēc vairākiem gadu desmitiem, pateicoties lidotāja Ulda Freimaņa kunga vērtīgai idejai, varam droši un brīvi doties ar ziedu veltēm pie Brīvības pieminekļa, lai pateiktos tiem latvju varoņiem, kas izcīnīja šo dienu.
Pie Okupācijas muzeja pulcējās ļaudis ar ziediem, pārsvarā vecāka gadagājuma, kas paši piedzīvojuši šo brīvības dienu un arī tie, kas guvuši informāciju par bijušo no iepriekšējām paaudzēm.
Viss mierīgi. Cilvēki ar ziediem patiesā svētku noskaņojumā. Sāk pulcēties policisti vērojot apkārtni. Nav gājiena organizatora Freimaņa kunga, tas rada aizdomas, ka cilvēks, kas pielicis visvairāk pūļu un darba, lai mēs kopīgi atcerētos šo brīvības dienu, jau kritis policijas nagos. Korespondentu jūra. Daudzi no Latvijas krievvalodīgo ziņu kanāliem, pat īsti nesaprotot latviešu valodu. Cilvēki sāk kārtoties gājienam – tuvojas norādītais laiks. Pēkšņi ceļu aizšķērso policistu ķēdes, – Jūs nedrīkstat iet! Nav ieradies pasākuma pieteicējs.
Cilvēki ar ziedu veltnēm neizpratnē mīņājas uz vietas – gājiens taču oficiāli atļauts!... Dūc kinokameras, klikšķ fotoaparātu slēdži, tāpat kā kādreiz 1987. gada 14. jūnijā Bastejkalnā.
Vairāki, kas jau iepriekš devušies Pieminekļa virzienā, arī apstājas, nesaprašanā kādēļ pārējie neuzsāk ceļu. Turpat netālu no Latvijas patriotiem, tērpušies baltos sporta krekliņos, greznotos naidīgiem saukļiem, ņirdz okupantu jaunā paaudze.
Sākās izrēķināšanās ar Latvijas patriotiem: policijas mašīnā tiek iegrūsts cilvēks ar mūsu sarkanbaltsarkano karogu – tas jau kļuvis aizliegts pastāvošā okupantu valstībā. Uzbrūk Igoram Šiškina kungam, atlauž rokas, kurās balto ziedu velte Latvijas atbrīvotājiem. Šoreiz policisti izrāda patiesu godu Latvijas patriotam – nes to uz rokām virzienā uz policijas mašīnu. Policija aiztur arī Elmāru Bitēna kungu kuram partizānus godinošs plakāts:
PALDIES TAUTAS SARGIEM,
KURI AIZSTĀVĒJA TĒVIJU
NO 1945.–1956. GADAM!
Arī Bitēna kungs tiek iesēdināts policijas mašīnā.
Cilvēki, nesot ziedus, turpina ceļu, vairs ne organizēti – pa vienam vai divatā. Pie krustojuma ar Kungu ielu ieslēgtām sirēnām pretim dodas vairākas policijas mašīnas. Atkal gājiens apturēts. Kārtējais mēģinājums iebiedēt, aizliegt doties gājienā. Tomēr cilvēki turpina ceļu mūsu Svētvietas virzienā.
Gulst ziedi pie Brīvības pieminekļa, tāpat kā toreiz 1941. gada 1. jūlijā, kad beidzās Baigais gads. Ziedu daudz mazāk, kā tajā skaistajā dienā. Tagad cilvēki iebiedēti, daudzi palikuši pusceļā. Četri Latvijas patrioti nonākuši policijas mašīnās un aizturēti uz vairākām stundām.
Svētku sajūta sabojāta. Padlatvijas varasvīri visiem spēkiem centās aizturēt cilvēkus un neatļaut nolikt ziedus. Tomēr vairums no mums Pieminekli sasniedza, un noliekot ziedus, skatu piesaistīja granītā kaltie vārdi –
TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI
Šī ir mūsu Tēvzeme, to noliegt nevaram. Bet kur palikusi brīvība? Vai tikai tā uz īsu brīdi pie mums uzkavējās?
Radio un TV ziņās sludina valdībai vēlamo: pasākums izgāzies, atnākuši maz dalībnieku, pasākuma organizētājs nav ieradies. Ziņās pilnīga dezinformācija. Nepiemin to, ka noliekam ziedus, pateicoties mūsu partizāniem par Rīgas atbrīvošanu no komunistiem, bet murgo vienīgi par fašisma slavināšanu.
Gājienu tiesa bija atļāvusi. Iekšlietu ministres un tai pakļauto policijas vienību rīcība ir demokrātijas normu pārkāpums, gājiena pārtraukšana un tā organizētāja aizturēšana ir iedzīvotāju pamattiesību pārkāpums. Ja valsts amatpersona dod pavēli aizliegt to, ko atļāvusi tiesa – tā ir diktatūra!
Tas parāda, ka Latvijā valda komunisti, VDK un krievu okupanti. Arī staļinistu metodes turpinās – sev vēlamo uzdod par esošo, pārējais paliek nepamanīts. Arvien varenāk un nekaunīgāk okupanti svešā zemē, mūsu Latvijā, svin savus iekarotāju svētkus – Rīgas okupāciju 1944. gada oktobrī un pilnīgu Latvijas okupāciju 1945. gada 9. maijā.
Okupantiem atļauts viss – automašīnas greznot ar svešzemju simboliku, rīkot kolektīvus dzeršanas saietus pie Pārdaugavas monstra savu svētku reizēs, ņirgāties par latviešu tautu un zaimot tās varoņu piemiņu. Vai tiešām Latvijas okupācija un 4.maija republikas diktatūra turpināsies nebeidzami? Kad beidzot latviešu tauta sapratīs, ka mūsu galvenais uzdevums – veikt deboļševizāciju – atbrīvoties no komunistiem!
Olita Korfa
Avots:
-------------------------------------
Pēc tumsas visspožākā ir gaisma, pēc bailēs un neziņā pavadīta laika prieks par atgūto brīvību ir vārdos neizsakāms.
1. jūlijā pirms 69 gadiem beidzās otra komunistu okupācija Latvijā. Nacionālie partizāni un aizsargi bruņotā cīņā no sarkanā terora atbrīvoja daudzus, jo daudzus pagastus un pilsētas; arī Latvijas sirdi – Rīgas labo krastu.
Šausmu pilnais Baigais gads bija pagājis, atstādams nedziedināmas rētas latviešu sirdīs un neizsakāmus zaudējumus tautai – simtiem nošauto, nomocīto Stūra mājas pagrabos, Centrālcietumā,. Baltezerā un vēl daudzviet citur; 14. jūnijā izsūtītie.
Toreiz, 1. jūlija rītā ikkatram latvietim likās, ka debesis kļuvušas zilākas, saule spožāka, ziedi krāšņāki, pat zāle zaļāka; sajūsma neizsakāma vārdos – pēc tumšās komunisma nakts atkal brīvībā!
Pat es, šī raksta autore, atceros to skaisto dienu, kaut gan man toreiz bija tikai četri gadi. Atgriezīšos tālās bērnības atmiņās... Mēs, visi mājas iemītnieki, stāvam aplī ap balto karoga mastu, tēvs velk auklu lejup, bet karogs ceļas augstāk un augstāk pretī debesīm... Mēs visi kā brīnumā raugāmies karogā...
Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad tēva mājās redzēju paceļam Latvijas karogu.
Tagad, pārlasot 1941. gada 1. jūlija «Tēviju», saprotu pamatojumu mūsu sajūsmai – mēs sveicām brīvības atgriešanos!
«Vēsturiskais rīts Rīgā
Ceturtajā bezmiega naktī, pēc daudzām citām, kas pavadītas klausoties, vai aiz durvīm neatskanēs čekistu zābaku klaudzieni, vai nebūs jāiet pēdējā gājienā, kā jau gājuši daudzi latvieši...
Miegs bēg no pilsētas, kurā turpina «darboties sabrukušās sarkanarmijas pēdējās atliekas.» Un, kad pār Rīgas jumtiem paceļas jaunas dienas saule, rīdzinieki stājas pie radio aparātiem cerībā, ka beidzot sadzirdēs ziņu, pēc kuras izslāpusi sirds, kuru gaidot negulētas pagājušas pēdējās posta naktis.
Aparāti ieslēgti, sameklēts Rīgas vilnis un visas pazīmes liecina, ka Rīgas radiostacija sāks raidījumu. Sasprindzinājums sasniedz augstāko pakāpi, kad pulksten 9:00 skaļruņos atskan vīrišķīga, stingra balss, kurā var just dziļu aizkustinājumu. Runātājs paziņo, ka Rīga atbrīvota no komunistu laupītāju bandām, ka latviešu zeme atkal kļuvusi brīva. Beidzot, runātājs aicina latviešu uzvilkt sarkanbaltsarkanos karogus, lai sveiktu zemes atbrīvotājus – Lielvācijas vadoņa Ādolfa Hitlera varonīgos karavīrus un paustu tautas prieku par atbrīvošanu...
Tad droši, brīvi un valdonīgi visā savā skaistumā skaļruņos – tieši pēc gada un trīspadsmit dienām – pirmo reizi sāka skanēt latviešu tautas lūgšana – Dievs, svētī Latviju!
Dārgs, bezgala dārgs un neaizmirstams ir šis brīdis, kad katra latvieša sirds dzīlēs atbalsojās svētās tautas lūgšanas skaņas. Neskaitāmās acīs iespiežas valgums. Sirdis nevaldāmi dauzās krūtīs. Daudzi aizkustinājumā raud. Raud kā bērni aiz dziļa, varena, vārdos neizsakāma prieka un saviļņojuma. Latvija brīva!
Atveras logi, atveras durvis. Ilgi aizturētā priekā ļaudis steidzas ielās, steidz apsveikt paziņas, draugus, visus latviešus. Virs namiem jau saulē plīvo sarkanbaltsarkanie karogi. Tie radušies it kā uz burvju mājienu pāris mirkļos, tautas ilgu augšup sviesti. Ļaudis uzgavilē viens otram, apsveic viens otru. Līdz tam pilnīgi sveši cilvēki apkampjas un skūpstās. Viss, kas sakrājies tautas dvēselē pagājušajā posta laikā, laužas uz āru. Pāri gājēju galvām atkal un atkal skan mūsu tautas lūgšana. Atsegtām galvām, laimē starojošām sejām rīdzinieki klausās svētajās skaņās, kas apvij viņu galvas, Lielvācijas karogus, Latvijas karogus un uzlido saules pielietajās debesīs, kas šorīt staro tik pat spoži kā tautas sirds, kas dodas pretī jaunai, lielai, darba un augšanas dienai.»
Varu būt laimīga un pateicīga liktenim, ka man tajā skaistajā brīvības rītā bija iespēja redzēt uzvijamies mastā mūsu sarkanbaltsarkano karogu. Tas bija tagad jau nojauktajās tēva mājās, Daugavas krastā Ikšķilē.
Latvieši, atcerēsim šo skaisto dienu 1941. gada 1. jūliju un 2010. gada 1. jūlijā 19.00 noliksim ziedus pie Brīvības pieminekļa, godājot tos cīnītājus, kuri atbrīvoja Latviju no sarkanā nezvēra jau pirms vācu armijas ienākšanas, un pieminot tos tūkstošus, kuru dzīvības paņēma Baigais gads.
Olita Korfa
Avots:
-----------------------------
Biedrība «Latvietis» izsaka atbalstu 1. jūlija gājiena organizētājam Uldim Freimanim un visiem, kas tajā piedalījās.
Plašsaziņas līdzekļi jau 20 gadus cenšas iestāstīt, ka Latvija esot tiesiska, neatkarīga un demokrātiska valsts, taču notikušais liecina par pretējo. Līdzībās runājot – 80to gadu beigās un 90to gadu sākumā mums ļāva paspēlēties smilšukastē, celt smilšu pilis un vizināties ar rotaļu auto, un mēs iedomājāmies, ka tas ir pa īstam, bet šī gada 1. jūlijs pierādīja, ka tā bija tikai viltīga krāpšana.
Pēc notikušā plašsaziņas līdzekļi un varas pārstāvji apspriež un diskutē par daudz ko, bet apzināti ignorē būtisko un tas ir – šo gājienu ir atļāvusi tiesa, bet valsts vara, sākot ar Prezidentu, beidzot ar ierindas policistu atļaujas nepildīt tiesas lēmumu un ar to atklāti dižojas. Šādi rīkojoties, rodas precedents un negatīvs piemērs, kā rīkoties valsts ierēdnim, ja tiesas lemtais nesakrīt ar viņa vēlmēm. Notikušais ir pierādījums tam, cik patiesībā tiesiska, neatkarīga un demokrātiska ir šī valsts.
Aicinām latviešus izdarīt pareizus secinājumus un, neskatoties uz valsts varas prettiesisko rīcību, nenolaisties līdz tādam līmenim, bet pildīt tiesas lemto, lai arī kāds tas būtu.
Biedrības «Latvietis»
priekšsēdis Jānis Kušķis
2010. gada 7. jūlijā
Avots:
----------------------------------
Daudziem notikumi Rīgas centrā 1. jūlijā radīja lielu un dīvainu pārsteigumu un izbrīnīja mūsu “oficiālo politiķu” (šinī gadījumā valsts augstāko amatpersonu) un no tā izrietošā policijas rīcība. Nesamērība svaru kausos Latvijā vērojama visu laiku.
Arī nupat, kad Valsts augstākās amatpersonas, šķiet, lielā pārpratumā par demokrātijas pamatiem, uzņēmušās tiesnešu lomu, kritizējot neatkarīgas tiesas lēmumu atļaut LR pilsonim — Uldim Freimanim un viņa domubiedriem miermīlīgi paust savus uzskatus un redzējumu par Latvijas vēsturi, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa un mums plašsaziņā rādot, kā ar fizisku policijas spēku tiek ietekmēti cilvēki, kas vēlas nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa.
Kāpēc tieši 1. jūlijā?
Jau savulaik par šo dienu spilgti rakstījis aculiecinieks, izcilais latviešu autors Anšlavs Eglītis:
.
„Vēlā siltā naktī cauri Rīgai līku loču soļoja vācu rota. Ielas malās pulcējās rīdzinieki ar ziediem. Tas bija ērmīgs brīdis. Prieks par komūnistu patriekšanu bija izdzēsis gadu simteņos iesakņoto naidu pret vāciešiem. Krievi bija to panākuši viena gada laikā, normu stachanoviski pārsniegdami ar lielu uzviju. Rīdzinieki gavilēja, prieka asaras raudādami.
Vācu puiši nemaz neatgādināja lempīgos, drūmos, glūnīgos, mūžam aizdomīgos “vaņkas”. Tā bija svaigi iesūtītas izlases rezerves daļa. Stalti jaunekļi, brūni iedeguši, inteliģentām, smaidīgām sejām. Atlocītām piedurknēm, atpogātām apkaklēm. Svaiga vēsma no Eiropas. Viņi gāja dziedādami, apbērti ziediem.. nespēju saprast, kur aplenktajā pilsētā bija piepeši radies tāds lērums ziedu?! Vesels ziedu kalns pacēlās pie Brīvības pieminekļa. Radiofona skaļruņi dārdināja Dievs, svētī Latviju!
Vēsturnieki jau sen vienojušies, ka vācieši kaŗu ar krieviem viegli uzvarētu un komunistisko režīmu likvidētu, ja vien attaptos dot okupētām zemēm ja ne tieši patstāvību, tad krietnu autonomiju un pašvaldību… bet vācu vadoņi bija akluma sisti.” (Piecas dienas).
Tāda ir vēsture. Vienu okupāciju nomainīja otra un laikam šo divu sajūsmināto nedēļu dēļ U. Freimanis un viņa domubiedri bija vēlējušies nolikt ziedus, ko pārtrauca šajā ziņā Drošības policijas viltīga rīcība: Freimani kā VDK laikos vienkārši izsauc uz pratināšanu, lai viņš nevarētu piedalīties ziedu nolikšanā un lai savukārt citus gājiena dalībniekus uz ielas ar brutālu spēku kā nepakļāvīgus varētu salādēt un aizvest kārtības sargu restotajā busiņā.
Es kā cilvēks no malas, caur plašsaziņu redzēju, ka U. Freimaņa domubiedru plakāti bija ar pateicību latviešu partizāniem Rīgas atbrīvotājiem, tātad tiem nacionālās pagrīdes cīnītājiem, kas pēc 14. jūnija nakts deportācijām atklāja tiešu pretestību padomju armijai un čekai un līdz ar vācu kaŗaspēka ienākšanu, bija jau paveikuši arī daudzu apdzīvotu vietu un Rīgas kvartālu atbrīvošanu no padomju okupantiem, pie tam pat panaivi cerot, ka vācu armijas trieciens spēs panākt deportēto vilcienu, kas varētu būt kaut kur aizkavējušies.
Gājienā nesaskatīju arī ne mazāko svešas vai totalitāras, šinī gadījumā nacistiskas valsts simbolus vai slavinājumu, nevienu pretvalstisku vai pretlatvisku plakātu, un pat pieteikumā Rīgas domei bija lasāms, ka U. Freimanis norobežojas no holokausta utt., vienīgi vēlas pieminēt Rīgas atbrīvošanu no boļševikiem.
Vai to var saukt par provokāciju, ļoti jāšaubās, vismaz no Latvijas vēstures viedokļa.
Tad jau varbūt VDK tradīcijās varētu uz drošības policiju arī izsaukt sirmo valodnieku Jānis Kušķi, kas saviem studentiem kā lielu retumu demonstrējis kādu skaņuplati, tieši to, no kuŗas 1. jūlijā Rīgas radiofons atskaņoja Latvijas himnu, kad tika patriekta Staļina armija. Varbūt vēl ar cenzūru strikti aizliegt arī Anšlava Eglīša un daudzu citu grāmatas?
Un tagad varas politiķi, sastapušies ar piepešu 1. jūlija dienas pieminēšanu, vieš izbrīnu, it kā nezinātu vai nemaz nebūtu dzirdējuši, ka tai pat laikā Latvija pārējo Baltijas valstu vidū izceļas ar to, ka joprojām tiek šeit masveidīgi atzīmēti datumi, kas saistīti ar valsts okupācijas gadadienu plašām svinībām, kur piedalās pat Rīgas mērs un Saeimas deputāti.
Jā, un ko tad dara, piemēram., Valsts prezidents 13. oktobrī vai 9. maijā? Tēlo, ka neko neredz un nedzird, policija piever acis uz padomju nāves mašīnas simboliku un lielkrievu šovinisma atdzimšanu viņu acu priekšā. Laikam pretlatviskie aktīvisti policijai un valsts vadībai uzdzen mistiskas bailes un tad valstiskās vērtības netiek vairs pieminētas ne ar pušplēstu vārdu.
Ziedu jūra pie “uzvaras pieminekļa”, kas ar savu klātbūtni, pārklājot kādreizējo Latvijas valsts nozīmīgās uzvaras jēdzienu pār bermontiešiem un kā laika caurumā pulcējot ik gadus arvien lielākus un lielākus krievvalodīgo barus, kas demonstratīvi svin “atbrīvošanu” kā vēsta spilgti sarkanais plakāts, kas jau ilgāku laiku tikai krievu valodā uzradies šā stabveidīgā pieminekļa pakājē — no Latvijas valstiskuma, sākoties Latvijas vēsturē vēl nepieredzētām represijām, kad tās pilsoņiem tika atņemts gandrīz pilnīgi viss — tuvinieki, ticība, īpašums… Un tam klāt, kā ņirgājoties par paša sadedzinātajiem miermīlīgajiem iedzīvotājiem, vēl vīd Kononova naudas kompensācijas prasības Latvijai.
Laikam tas viss tā apmiglojis Latvijas valsts vadību, ka tie vairs neredz samērīgumu — lielais jautājums jau nav par Ulža Freimaņa vai viņa domubiedru dienas izvēli nolikt ziedus, bet cilvēktiesību līmeni un valstiskajām vērtībām mūsu valstī.
Un kāpēc tajā pašā laikā tiek ļoti nomākts 16. marts — diena ko Daugavas vanagi brīvajā pasaulē iedibināja kā tīri latvisku notikumu II pasaules kaŗa vēsturē un Saeima pieņēma par oficiālu piemiņas dienu (1998), lai gan ir daudz Latvijas pilsoņu, kam mūsu tautas vēsture neliekas kas nosodāms, peļams, un kas, jau dzīvodami demokratiskā NATO un ES valstī, nevēlas izdzēst savu atmiņu un mainīt stāju skaļu lamu vai kādu pāris tendenciozu preses publikāciju dēļ.
Tā vietā, lai norādītu tiesai, kā lemt par šinī gadījumā par U. Freimaņa pieteikto atceri 1. jūlijā Valsts augstākās amatpersonas varētu vēlreiz nopietni pārdomāt arī par citiem Latvijas okupāciju slavinošiem datumiem, kurus līdz šim vēlīgi atļāvuši un klusējot atbalstījuši. Šķiet, ka 1. jūlija dīvainajiem notikumiem cauri vīd valsts amatpersonu tēlots mākslīgs izbrīns, tādējādi cenšoties notušēt savu neizdarību un diezgan gļēvās bailes līdzīgi Lietuvai pieņemt likumu, kas aizliegtu abu totalitāro režīmu slavināšanu, jo tie abi bija vērsti pret Latvijas valstiskumu un to upuri skaitāmi daudzos tūkstošos.
Dr. phil. Māris Ruks,
2010.gada 02. jūlijā.
Avots:
--------------------------------
Bez tam nepārtraukti pieteiktā un atļautā, taču izjauktā pasākuma tuvumā norisinājās, cik zināms, nepieteikts un tātad neatļauts (nesankcionēts) mītiņš. Taču tam policija nekādu uzmanību nepievērsa. Dubultmorāle.
Atslegas vārdi: 1. jūlijs0