Tāds lietus, cauru matu mežam skrien. Pilsēta gaidīja valgmi, nu spirinās kliedz man gana pietiek, vairs nevaru. Naktī pamodos ar saucienu tāds lietus, izlauzās kā kontroliera kliedziens kur tad tu, kurš maksās par braucienu. Ir tik savādi pamosties naktī, pamosties no tā ka tu vairs neguli savu sviedru peļķē, varētu pa teikt ka auksti. Ir vieta kura domāta ir man ir vieta kura domāta visiem, es dodos ceļā manī ceļš ir pamodies. 500 km ar sajūtu notriekti asfaltā, riepu gumijas un smaida atblāzmā, ceļš negaidi mani es tevi atradīšu un savu muskuļu sāpju skūpstu sniegšu, poētiski es zinu bet klausoties Dufii savādāk rakstīt nav iespējams, klausoties kā skan lietus lāses, kā nakts spēlē savu bungu partiju pret palodzi. Es skatos sapņu kareivji ģenerāļa vesti nokļūst sviedru purvā, kājas slapjas domu plūdums tik ierasts, ļauns.