Iedod taču beidzot man to krāsu spaini!!!!
Un es krāsošu! Es izkrāsošu Tavu pelēko Pasauli.
Došu tirkīza ūdeni Tavām upēm,
Kas tagad plūst melnas no asarām.
Došu dzīvības zaļo Taviem mežiem,
Kas tagad ēnu mijkrēslī tinās,
Mijkrēslī, ko Tavas skumjas tajos uztur pie dzīvības.
Es izkrāsošu Tavu padebesi,
Kā vien Tu vēlēsies, tikai vairs nekrāso to
Ar savām dusmām bezkrāsainajām!
Un tad es krāsošu Tavus smieklus-
Tādus melodiski citrondzeltenus!
Lai apkārtējiem prieks, izdzirdot tos,
Lai neskan vairs tie kā pelēkas notis.
Un neuzdrošinies vairs atgriezties atpakaļ,
Pasaulē pelēkajā, kas Tevi iztukšoja!
Neuzdrošinies!!! Pat nedomā par to!
Un ja nu šaubas iezogas Tavās atmiņās
Tad es uzgleznošu Tev oranžu aizsargķiveri,
Lai domas Tavas ir košas kā apelsīni.
Vienmēr un visur, lai kur arī Tu ietu!
Es būšu ar Tevi, man rokās būs ota,
Pasaulē krāsainajā, kur smiekli ir krāšņākā rota!

/Renārs Rozentāls/