Kārtējais TB/LNNK kongress nekādus pārsteigumus nesagādāja. Tas noritēja pēc partijas valdes izstrādātā scenārija, kas tika sekmīgi realizēts. Tas gandarīja partijas vadību, kura vadības grožus pievilka vēl ciešāk, atnesot vilšanos daudziem tēvzemiešiem, kas cerēja panākt partijā demokrātiskas pārmaiņas. Nacionālās neatkarības celmlauzis Eduards Berklavs debatēs uzsvēra, ka partijas vadība nav ieklausījusies savu biedru lielākās daļas noskaņojumā, ka no ierindas biedriem daudz tiek slēpts. E. Berklavs par latviešu tautas interešu nodevību nosauca ar tēvzemiešu līderu līdzdalību sagatavoto Latvijas - Krievijas robežlīgumu, kurā nav atsauces uz Latvijas - Krievijas 1920. gada mierlīgumu, tātad tiek legalizēta Abrenes aneksija.
       Jāņa Piņņa vērtējums bija, ka partija atrodas krustcelēs – viens ceļš ved uz demokrātiju partijā, otrs – uz diktatūru. Partijas vadība, kā liecina kongresa gaita, izvēlējās diktatūru, jo visi «reformātoru» priekšlikumi, kas paredzēja padarīt partiju demokrātiskāku, atvērtāku visiem nacionālpatriotiem, tika noraidīti. Ilona Grosvalde atzina, ka sāpīgākais ir tas, ka partijas vadība atbrīvojas no nacionāli domājošiem biedriem, pieminēja «Nacionālās Neatkarības» redakcijas atlaišanu 7. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, kā arī pārmeta partijas vadībai iešanu kopsolī ar prokrievisko «LC» un partijas amatpersonu izvairīšanos no piedalīšanās 16. marta pasākumos. Partijas vadībā dzirdīgas ausis neatrada ne Ināra Gulbja, ne Intas Leimanes, ne Zigurda Strīķa, ne citu tēvzemiešu ierosinājumi. Gluži pretēji, valdes izstrādātie grozījumi statūtos paredz vēl lielāku centralizāciju, vēl lielāku nodaļu tiesību ierobežošanu, vēl stingrāku jauno biedru sijāšanu, kā arī paredz dažādus partijas sodus «brīvdomātājiem». Protams, ar skaitliski nelielu partiju vieglāk manipulēt, uzspiest tai vadības viedokli, vieglāk to pakļaut vadības diktātam un vadoņiem saglabāt krēslus. Kongresa gaita atgādināja okupācijas laika kompartijas sarīkojumus. Uz skatuves – partijas vadības izraudzītais goda prezidijs, zālē – pārsvarā apātiski roku cilātāji. Jāatzīmē, ka no 475 izvirzītajiem kongresa delegātiem gandrīz katrs ceturtais nebija ieradies. Toties kongresu ar savu klātbūtni pagodināja tēvzemiešu tuvākie sabiedrotie Saeimā – «Latvijas ceļa» pārstāvji, tās priekšsēdis Andrejs Panteļējevs un premjers Vilis Krištopāns. Panteļejevs teica zīmīgus vārdus: ja tādas Tēvzemes nebūtu, tad «LC» tā būtu jāizdomā. Kļūst skaidrs, ka TB lieliski kalpo par «tvaika nolaidēju», lai nacionālpatriotu aktivitātes ievirzītu valdošai elitei vēlamā gultnē un vēlēšanās savāktu nacionāļu balsis.
       Partijas priekšsēža amatā tika apstiprināts vienīgais kandidāts Māris Grīnblats. Diemžēl no kandidēšanas uz šo amatu atteicās Dainis Stalts, kurš vēl okupācijas laikā 1988. gada vasarā viens no pirmajiem nebaidījās ar sarkanbaltsarkano karogu lepni soļot gar Brīvības pieminekli. Žēl, ka kādreiz it kā nacionālā partija birokratizējas, nodod savus ideālus, sadarbojoties ar kosmopolītiskajiem un prokrieviskajiem spēkiem.
       Pagaidām TB vēl atbalsta daļa nacionālo karavīru, nacionālo partizānu, represētie, kas «uzķeras» uz tēvzemiešu runasvīru populistiskajiem saukļiem vai kuru balsis TB politbirojs «nozvejo» ar kādu zeķu pāri. TB vadība bija paklausīga un priekšvēlēšanu laikā iztrenkāja pārāk nacionālo laikraksta «NN» redakciju un vēlēšanu sarakstā neiekļāva radikāļus, kas pieprasa kolonistu repatriāciju un okupācijas seku likvidēšanu, un tika bagātīgi atalgota gan ar amatiem valdībā, gan ienesīgajās uzņēmumu padomēs un citādiem pasaulīgiem labumiem. TB vadība ir veiksmīgi pumpējusi naudu ne tikai no Ventspils «trubas» saimniekiem un «Pareks» bankas seifiem, bet arī no ārzemju latviešiem, kas no tālienes nespēj novērtēt lietu patieso stāvokli dzimtenē un tēvzemiešu vadoņu īstos mērķus.
       Protams, partijas vadība kongresā nerunāja ne par kolonistu repatriāciju, ne citiem latviešu tautas izdzīvošanai būtiskiem jautājumiem. Interesanti, ka šajās dienās dzirdam par tēvzemiešu «pelēkā kardināla» Normunda Lakuča iespējamo sadarbību ar čeku (stukačs ar segvārdu Pētersons). Izskatās, ka TB vadībā ir ne viens vien lakučs. Bēdīgi, ka patlaban Latvijā nav politiska spēka, kas nelokāmi aizstāvētu latviešu tautas tiesības. Vērojot partijas ierindas biedru gļēvo pakļaušanos partiju vadoņiem, daudzu tautiešu jūsmošanu par gorbunoviem, pauliem un rumīpšiem, jāsāk domāt, ka mēs neesam pelnījuši ne neatkarību, ne labāku valdību, ne labākus partiju vadoņus, ne labāku dzīvi.

Jānis Derums
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/15_junijs/lapa2.htm