Proku-roram šķiet, ka laikraksta «LL» 4(7) numura publikācijā «Latvieši tēvu zemē» es esot paudis nacionālo godu un cieņu pazemojošus izteicienus.
       Rakstā es patiešām norādīju, kā ir pazemots latvieša nacionālais gods un cieņa, necenšoties aizvainot citas tautības. Ne man, ne kādam citam nav tiesību pārmest kādam to, ka viņš ir nēģeris, žīds, krievs, čigāns u.t.t. Taču tas, ka latvieši kļūst par minoritāti paši savā zemē, gan ir nenoliedzami, turklāt process joprojām turpinās un drīz nekas nebūs līdzams. Vēstures izvērtētāji apgalvo, ka situācija veidojusies vēsturiski un tāpēc neko neesot iespējams mainīt. Latvieši jau ir zaudējuši Rīgu, Daugavpili, Ventspili, turpat vai visu Latgali. Ir beidzot tieši jāpasaka, ka notiekošais ir Latvijas valsts iekarošanas tiešas sekas! Varbūt latviešu tautai uz savas pastāvēšanas tiesībām būtu jāpretendē kaut kur Āfrikā?! Ja jau ievērojam Eiropas Cilvēka tiesību konvencijas (1950.) un ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas (1948.) prasības, tad ievērosim visus punktus un prasības! Varbūt tur nekas nav teikts par pamattautas tiesībām savā valstī?! Varbūt tur nav paredzēta citu valstu okupācijas un kolonizācijas seku likvidācija?! Taču pasaules gudrie mums uzspiež plašas integrācijas iespējas!
       Vai latvieši arī manā rakstā pamanījuši nacionālo godu un cieņu pazemojošus izteicienus? Varbūt mīļā miera un saticības labad būtu jāiesaka latviešiem nacionālos svētkus un piemiņas dienas atzīmēt klusītēm, citiem neredzot? Piemēram, 16. martā, 25. martā, 15. maijā, 14. jūnijā ziedus piemiņas vietās noliksim naktī. Karogus izkārsim tikai tumsā. Logus ar aizdegtām svecītēm aizklāsim. Publiskās un piemiņas vietās runāsim bez skaņas (varbūt tad okšķeri nespēs izlobīt naida kurināšanas mēģinājumus). Par savām tiesībām apspriedīsimies čukstus. Nekādā gadījumā neko nerakstīt! Un, mīļie tautieši, neņemiet piemēru no latviešiem, kas maina dzīvesvietu tikai tādēļ, lai izvairītos no krieviskas vides. Latvijā. Savā tēvijā. Tāpat, ja jūsu bērna klasē uzņem krieviski runājošus skolēnus, tad neņemiet savējo prom, kā es savu mazmeitu, kas mācās jauktās skolas 3. klasē, kur starpbrīžos vairums bērnu sarunās pāriet uz krievu valodu un papildina zināšanas mātes leksikā. Latvijā, latviešu klasē.
       Ievērojot nule ieteikto, jūs nodrošināsit, ka demokrātija liek jūs mierā, un sekmēsit iesāktās integrācijas programmas veiksmīgu izpildi. Šādi paklausīga letiņa mūžīgais sapnis par savas tautas pastāvēšanas tiesībām piepildīsies. Aizsaules Latvijā. Bet letiņiem, kas pie teikšanas un labklājības tikuši, ir vienalga, kāda ir, būs un vai vispār būs Latvija. Viņi, kā trekni tārpi pieēdušies labumus no demokrātijas iespējām, īpaši neuztraucas par savu tautiešu dzīvi un nācijas likteni. Tārpi taču nešķiro kāpostlapas, no kurām barojas. Toties mūsu svētkos un atļautajās piemiņas dienās tie pārvēršas skaistos taurenīšos, kas nu visiem pa priekšu plivinās, rādot, kāds liels patriots un latviešu tautas mīlētājs katrs ir.
       Jā, runājot par tradīcijām un piemiņas dienām: veikt kratīšanu manā mājā un pie L.Inkina SAB-u atsūtīja 24. martā, mūsu tautas sēru dienas priekšvakarā. Lai mēs abi 25. martā pienācīgi pārdomātu. Vai arī valsts prezidenta vēlēšanu diena nav izvēlēta tik pat iezīmīgi? 17. jūnijs!
       Pēc kara manu tēvu izsūtīja, piespriežot 25 + 5 gadus.Māte un mēs, trīs mazgadīgi bērni, dzīvojām pusbadā, mūs apsaukāja par fašistiem. Pieredzējām, kā izveda visas latviešu ģimenes un viņu iekoptajās mājās iemitinājās pa trīs un vairāk krievu ģimenēm, ieklīdušām no plašās. Tēvs atgriezās 1956. gadā. Jau tad es uzzināju par cilvēka prātam neaptveramajām neģēlībām pret cilvēkiem un tautām. Pirmskara laikā mans tēvs bija pērkonkrustietis, ar ko lepojos. Par šīs organizācijas patieso vēsturi un mērķiem daudziem zināms tik vien, cik to galviņās iestūmuši padomju vēsturnieki. Iemesli, kādēļ K. Ulmanis nolēma vajāt pērkoņkrustu, pagaidām ir neskaidri: vai viņu uz to mudināja brīvmūrniecība, vai kūdīja slēptie nodevēji, kāds bija V. Munters...
       Pērkoņkrustiešus vajāja kā vācu režīms, tā padomju iekārta, un tos, kas šodien sevi dēvē par pērkoņkrustiešiem, vajā arī mūsdienu Latvijā! Man gan ar viņiem saistību nav bijis, taču manā apziņā tie ir latviešu patrioti. Pienāks laiks, un viņu vajātāji jutīsies tāpat, kā šodien vajadzētu justies kaksīšiem, zemribo un citiem latviešu tautas nicinājumu pelnījušiem. Iespējams, ka tieši bailes no soda ir pamatā pūliņiem pārvērst latviešu tautu politiskā internacionālistu nācijā.
       Vai nav dīvaina apbrīnojamā valsts valdītāju un vadoņu centība, mēģinot izpestīt Indijas cietumā ieslodzītos Latvijas iedzīvotājus? Mūs bieži un plaši informē par ieslodzīto piecīšu problēmām, taču mēs neko nevaram uzzināt par ieslodzītajiem pērkoņkrustiešiem. Cik uzkrītoša ir MK interešu kopība ar Maskavas paustajām!
       Varu derēt, ar ko un uz ko gribat: ja Indijā aizturēto vietā būtu gadījušies latvieši, nosodījuma vārsmām, kas birtu no pašreizējo «izpestītāju» mutēm, nebūtu gala!
       Viss liecina, ka dažādo interešu klubu, organizāciju, partiju laiks latviešu dzīvē ir beidzies. Beidzot taču jāatzīst, ka tas viss ir bijis tikai un vienīgi tukša laika un līdzekļu šķiešana: rezultāta taču nav! Visi pūliņi apvienot esošās partijas stabilā pastāvēšanā nav reāla, tāpēc šāda ideja ir noraidāma.
       Jāapvienojas visiem latviešiem, iesaistoties jaundibinātajā sabiedriskā fondā «LATVIETIS», kura mērķis ir aizstāvēt latviešu sociālās intereses un politiskās tiesības. Lai šo mērķi sasniegtu, fonda dalībnieki un atbalstītāji var būt jebkurā partijā, kas nedabojas pret latviešu interesēm. Turpmākā fonda attīstība rādīs, pa kādu ceļu iet, lai latviešu tauta sasniegtu mērķi.
       Nešķiediet laiku un līdzekļus velti!
       Jaundibinātajam fondam «LATVIETIS» ir iecelts prezidents. Šis prezidents jāpieņem kā latviešu prezidents, un tas ir mācītājs KĀRLIS ZUIKA, latviešu cienīgs goda vīrs! Ar visu latviešu piedalīšanos ievēlēt savu prezidentu nebija iespēju. Tomēr latviešiem ir savs Prezidents!

Latvieti, esi cīņai sveiks!
Latvietis Laimonis Gedrovičs
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/15_junijs/lapa3.htm