Pēdējā laikā dzird rakstām un runājam, ka nacionālā identitāte esot iracionāls jēdziens jeb, tulkojot sadzīves valodā, māņi un aizspriedums un modernajā sabiedrībā būtu veselīgi tikt no tās vaļā.
       Ja uz šo lietu raugāmies no tīri fizioloģiskā viedokļa, tad, protams, šādai domai ir zināms pamats – visu tautu piederīgo ķermenis tiek uzturēts un vairots vienādā veidā; katrā ziņā starp cilvēkiem neatkarīgi no tautības ir daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Un, ja tā, tad kādēļ gan šīs tautas un valstis, kādēļ pretrunas, cīņas un savstarpēji kari? Vienā mirklī tas viss izzustu, ja mēs tiektos uz vienu – uz kopēju cilvēci.
       Taču, kas ir tas, ko mēs dēvējam par iracionālu, un ko pieskaitīt iracionālajam jeb tam, kas atrodas aiz prāta robežas? Diemžēl tam, kas atrodas aiz cilvēka prāta robežas, mēs varam pieskaitīt milzum daudz ko, tostarp arī cilvēka paša esamību un sūtību. Mēs uzrodamies pasaulē gluži iracionāli – bez paša gribas un apzinātas vēlēšanās – un dzīvojam, nemitīgi cenšoties izzināt šo pasauli, kas tāpat ir radusies bez mūsu gribas un līdzdalības. Lai cik skumji tas arī nebūtu, bet tas, ko mēs par šo pasauli zinām, ir nožēlojami maz, salīdzinājumā ar to, ko nezinām un nesaprotam. Tāda nu ir patiesība, un jebkura sacelšanās pret to ir radījusi pasaulē milzum daudz nelaimju. Tikai izzinot pasaules lietu kārtību un pārveidojot to atbilstoši viņas pašas likumiem, mēs varam pastāvēt daudzmaz droši un būt laimīgi.
       Tādēļ, jo vairāk mēs piepūlēsim prātu, mēģinot padarīt iracionālo par racionālu, jo stabilāka būs mūsu eksistence uz zemes.
       Pasaulē nepastāv tikai indivīdi, bet gan indivīdu kopība. Nedzīvo brīvā skudra, brīvais ozols vai brīvais vilks. Viņi ir organizēti kopībā, kas nodrošina viņu izdzīvošanu un pastāvēšanu.
       Tāda pati ir arī tauta. Katrā tautā ir zināms skaits varoņu, līderu, zinātnieku, mācītāju (plašākā nozīmē) un dažādu amatu meistaru un strādnieku. Neviens no viņiem nav ne augstāks, ne zemāks, ne dažādi vērtējams. Visi viņi ir vienādi vajadzīgi un tautai piederīgi. Šī struktūra nosaka tautas normālu pastāvēšanu un radošu attīstību.
       Ja tauta pati vai kādi ārējie spēki šo proporciju varmācīgi maina, tauta vairs spēj pastāvēt tikai fiziski, līdz atkal līdzsvars atjaunojas.
       Zilonis ir viens, neatkarīgi no viņa lieluma un skudra ir viena, arī neatkarīgi no viņas lieluma. Tas pats dīvainā un iracionālā veidā attiecas arī uz tautām. Ja katra tauta radītu ģēnijus un līderus atbilstoši savam skaitam, tad krievu un ķīniešu ģēniji būtu pasauli pārpludinājuši. Tomēr tā tas nav. Ģēnijs ir tautas radošā gara simbols, tautas kolektīva kopdarbības rezultāts. Jo lielāks ģēnijs, jo ciešāk viņš ir saaudzis ar savu tautu, jo lielāks ģēnijs, jo mazākas viņa pretenzijas uz individualitāti, eliti un «augstāko aprindu hroniku». Par vienu no pasaules lielākajiem ģēnijiem – Šekspīru nav pat precīzu biogrāfisko datu.
       Tautām, īpaši lielām, bieži ir nepamatotas pretenzijas par savu varenību, tādēļ tās uzņemas sev tiesības iekarot, kolonizēt vai kā citādi pārveidot citas tautas pēc sava ģīmja un līdzības. Rezultāts ir visai bēdīgs. Tiek izjaukts šīs tautas radošais līdzsvars, tā pārstāj eksistēt kā kopums, un par šīs tautas fiziskajiem indivīdiem nereti nākas uzņemties rūpes visai pasaulei. Tā rodas bēgļu un imigrantu problēmas.
       Diemžēl neviena tauta nespēj būt tik paškritiska, lai bezbailīgi izanalizētu, kāda tā izskatītos un kas tai būtu, ja vienā jaukā dienā viņai atņemtu visu, ko tai devušas vai ko tā piesavinājusies no citām tautām. Tas būtu bēdīgs apjēgums katrai tautai, gan lielai, gan mazai. Tādēļ ka vēl viena pilnīgi iracionāla lieta ir tā, ka katras tautas individuālais devums ir ārkārtīgi mazs, salīdzinot ar to, kas tagad ir visas cilvēces īpašums. Teikt viena divtūkstošā daļa (aptuvenais dzīvo valodu skaits) būtu aplam, jo ir arī tas, ko devušas bojā gājušās vai arī tās tautas, kas šodien intensīvi tiek asimilētas.
       Zaudē, protams, arī iekarotās teritorijas. Grūti pateikt, kāda tagad izskatītos Amerika vai Āfrika, ja tās nebūtu iekarotas ar uguni un zobenu, bet miermīlīgi iepazītas, taču Krievijas iekarotās nomales atstāj vienīgi jautājumu, kādēļ šai valstij nepieciešama vēl viena noplicināta un nožēlojama teritorija klāt pie plašās un noplicinātās Krievijas. (Kāda, protams, vēl pēc pārdesmit gadiem būtu visa Baltija, līdzīgi Abrenei un bijušajai Kenigsbergai). Katrs taču otra mājā ievācas ar saviem krāmiem, kas viņa sirdij tuvi un pierasti.
       Nevienā gadījumā iekarotājtauta nav bijusi ne labāka, ne gudrāka, ne cienīgāka par iekaroto, viņas vienīgā priekšrocība bija šaujampulveris, ko, pēc dažu vēsturnieku domām, pazinuši jau senajā Ēģiptē. Un vienīgais attaisnojums, ja tāds var būt, ka līdzīgi tirgoņiem viņi veicinājuši tautu savstarpējos sakarus.
       Latvieša identitāte ir viņa piederība latviešu tautai kā radošai kopībai. Citādi viņš pārstāj būt indivīds, radoša personība un turpina eksistēt kā bioloģisks ķermenis. Ja viņš negrib būt latvietis, tad viņam jākļūst par krievu, spāni vai arābu. Nelaime vien tā, ka varbūt šīm tautām nevienu lieku nevajag, īpaši ja viņa piederība nav pilnvērtīga.
       Nevar dzīvot Latvijā un domāt kā amerikānis, bet pasaules kopējā kultūra nepastāv, tā summējas no dažādu tautu kultūrām, no to cīņas, ietekmes, pretešķībām, interešu sadursmēm. Tā atsijājas vērtīgākais un paliekošākais. Vienīgi karot un iznīcināt neko nevajag, jebšu, tas, kas ir vērtīgs, to nevar iznīcināt, bet to, kas nav vērtīgs, var celt godā tikai varmācīgi un uz neilgu laiku. Tagad – asinsizliešana ir veltīga.
       Ja pieņemam, ka austrumniekiem ir taisnība (un dvēseles eksistenci atzīst arī latviešu dievturība), tad latvietis piedzimst ar latvieša dvēseli. Arī tā ir latviešu tautas radošā gara produkts. Latvieša dvēsele ir īpatna un ļoti atšķirīga no citu tautu dvēselēm. Šī dvēsele dzīvo zem visiem uzslāņojumiem, visām varām, visām modēm un visām citām ārišķībām un atklājas pēkšņi, dažkārt varbūt pat par spīti tā īpašnieka prāta apsvērumiem vai apzinātai gribai.
       «Svētās birzes vidū uz plaša līdzenuma vientuļi pacēlās saderības ozols. Viņa galotne pacēlās tālu pāri citām koku galotnēm birzē un bija viņas greznums. Divpadsmit vīru nevarēja apņemt viņa apsūnojušo stumbru, viņa zari meta ēnu visapkārt.» (G. Merķelis. «Vanems Imanta», 1924. g. izdevums.)
       Un tagad kādam ienācis prātā mūsu robežu apstādīt ar ozoliem. Kādēļ? Ozoli aug arī citās zemēs. Bet zem ozoliem reiz – sapulcējās latviešu tauta, lai kopīgi lemtu savas zemes likteni. Mēs uzgavilējam Dziesmu svētkos. Kādēļ? Vai arī citām tautām nav koru? Mēs atceramies to, ko esam zaudējuši un ko meklējam citā formā. «Un, kad karš vai miers bija nolemjams, tas aizdedzināja uguni kādā uzkalna virsotnē un saaicināja visu cilti. Katrs pie tam varēja pacelt savu balsi, katru uzklausījās.» Dziesmu svētki – tā ir atkal visas tautas kopā sanākšana svētajā birzī, kur uzklausa katru.
       «Vispatīkamākie tie parādās savstarpējā satiksmē. Nebija neviena nabadzīga cilvēka starp viņiem, kam bagātākie nepalīdzētu tikt uz augšu, neviena ubaga, jo to, kam nekā nebija, visur sagaidīja kā mīļu viesi. Kam pašam nebija zirgu, vai sava ganāmpulka, katrs pārticis kaimiņš, pie kura tas griezās ar lūgumu, deva ķēvi, govi vai arī dažas aitas, kas tam ātrāk nebij jāatdod, kā tikai tad, kad tie jau trīs reizes bija atnesušies. (..) Viņi tā uzticējās viens otram, ka nekad nekā neieslēdza. Dzīvoklis, stallis, pieliekamais kambaris, viss stāvēja neaizslēgts. Šī paraža saglabājusies vēl tagad dažos Vidzemes apgabalos. Tam vajadzēja būt ļoti samaitātam vai prātu zaudējušam cilvēkam, kas būtu gribējis kaut ko piesavināties, jo vajadzēja tikai izteikt vēlēšanos, lai šie laipnie mirstīgie to tūlīt piepildītu. (..) Katru viesi latviešu būdiņā saņēma ar prieku.(..) Viņu uzņēma kā viesi tik ilgi, kamēr neizsīka krājumi. Tad pats saimnieks aizveda viņu uz tuvāko mājokli, kur svešo uzņēma tikpat labi. Ja viņu kaut kur apvainoja, tad pirmais saimnieks un otrs un visi citi turēja par savu svētāko pienākumu to apsargāt, sagādāt viņam gandarījumu, atriebt viņu. (..) Šī augstsirdīgā izturēšanās viņiem pašiem bija par samaitāšanu.» Tā, varbūt mazliet idealizējot, raksta sveštautietis Garlībs Merķelis. Taču arī manā bērnībā Zemgales pusē ubagu sagaidīja kā mīļu viesi, sēdināja labākajā vietā un cienāja ar labāko, kas mājās bija. Nevienam nevajadzēja ne rāpot uz ceļiem, ne rādīt savas vainas, ne lūgties, tieši otrādi, bija interesanti uzklausīt šo visu pagastu apceļojušo «dzīvo avīzi». Arī durvis manā bērnībā neviens neslēdza... Un krievu karakalpus nereti sauca par «nabaga krieviņiem», kam jāpalīdz.
       Simt veidos mēs varam atpazīt latvieti arī šodien par spīti gadsimtiem un uzslāņojumiem.
       Ne jau bēgšana no sava latviskuma cels indivīdu un darīs viņu vērtīgāku šajā mūsdienu, modernajā pasaulē. Un arī valsti necels tās atteikšanās no savas tautas tradīcijām, dzīvesveida un lietu uztveres, akli kaut kam sekojot. (Ir patiesi nožēlojami skatīties un klausīties, ka latvieti saukā par sociālistu, tādēļ, ka viņš negrib še redzēt nabagu zemi.)
       Ja mēs gribam še latviešu valsti, tad ir nevis jāaizmirst, bet jāatdzīvina un jāapzina tas, kas latviešu kultūrā ir bijis labākais un vērtīgākais, tas, kas atbilst latvieša dvēselei. Ir atkal un vēlreiz jāatrod pašam sevi, latvieti sevī. Tikai tā var turpināties mūsu tautas radošās attīstības process, tā mēs varam būt vērtīgi sev un pasaulei.

Gundega Jaunzeme
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/15_junijs/lapa4.htm