Vai krievu nacionālšovinistu «pašpārliecināšanās»?
       «Jaunās avīzes» 25.05.99. numurā var lasīt Rīgas Galvenās policijas pārvaldes Preses centra pārstāves Ingas Haņavko ziņojumu par aprakstīto ēkas sienu Lielvārdes ielā netālu no 84 vidusskolas (ar krievu mācību valodu): «Nogalināt latvieti – iestādīt koku. Apzaļumosim mūsu Latviju!» (Tulkots no krievu valodas). Šādu uzrakstu policija vērtē kā pusaudžu pašapliecināšanās izpausmi un nevis kā tīša un apzināta nacionāla naida kurināšanu!? Lasi un brīnies! Policijas darbinieku politisks infantīlisms un izvairīšanās no nozieguma atklāšanas (nacionālā naida kurināšana un sabojātā fasāde). Nesen Mežciemā krievu huligāni palika nesodīti par latviešiem naidīgiem uzrakstiem noķēzīto skolu un bērnudārzu, pirms pāris gadiem ar sarkanu krāsu noķēzīja latviešu tautas varoņa G. Astras kapa pieminekli, krievvalodīgā antipiketētāja pie krievu vēstniecības 25. martā, nekautrējoties un nebaidoties par atbildību, skaļā balsī paziņoja žurnālistiem, ka visus latviešus vajadzēja aizsūtīt uz Sibīriju un galējiem ziemeļiem. Laikrakstā «SM Segodņa» kāds bijušais komjaunietis Mamikins, atbildot uz partijas «Mūsu zeme» vēstuli, novēl latviešiem «lai jums vieglas jūsu zemes smiltis». Un viss tas notiek brīvā Latvijā pret tās pamatnāciju! Vai tiešām tā vēlētāju daļa, kuru politnācijas veidotāji apmuļķoja ar samudžināto referenduma jautājumu par pilsonību, noticēs, ka ar papildus 800 000$ latviešu valodas mācīšanai būs līdzēts, lai varētu integrēt pilsoņos šos krievus, kuru ģimenēs (vairums) valda Staļina un PSRS iepotētais naids pret visu nekrievisko un it īpaši pret latvisko? Atcerēsimies krievu skolnieku mītiņu Vērmaņdārzā, kur virmoja šovinistisks naids pret visu latvisko. Pēc šī mītiņa L. Laviņa, «Līdztiesības» deputāte un interfrontiete, izstājās no prokrievisko kustību bloka un pārtrauca savu politisko darbību. Skaidrais saprāts un sirdsapziņa triumfēja, un žēl ka tik drīz pēc šī pavērsiena L. Laviņa gāja bojā autokatastrofā. Vai nejaušība?
       Visu rangu policijām, ir īpaši stingri jāvēršas pret šiem «pašapliecināšanās» varoņiem, viņu vecākiem un aizstāvjiem (arī policistu vidū). Labs paraugs šeit ir Liepājas policisti ar savu komandieri, kuri tiesas priekšā izvilka «varoņus–cīnītājus» par visu krievu apvienošanos. Šādus «cīnītājus» jāizsūta uz Krieviju, lai tur apvienojas. Osipovam, senioram, šķiet, ka viņam, migranta pēctecim, kurš dzimis Latvijā un cīnās par krievu vienotību, ir jāsaņem Latvijas pilsonība. Kāpēc? Lai šeit veidotu politnāciju, kur labākā gadījumā latvieši latviski varētu sarunāties savās ģimenēs, veģetēt un vērot savas tautas iznīkšanu, bet sliktākā – būt par Latvijas apzaļumošanas objektu?
       Kurp ej, Latvija? 17. jūnijā, es un vairums īsto latviešu pie saviem namiem izkārsim sarkanbaltsarkanos karogus ar sēru lentām, lai ar dziļām skumjām un sāpēm sirdī atcerētos mūsu tautas vēstures traģiskākās dienas. Bet vai mūsu jaunā paaudze, nemaz nerunājot par integrētajiem «jaunlatviešiem», ir apzinājuši šos traģiskos datumus? Ko darījuši skolotāji, vēsturnieki, bruņotos spēkos virsnieki, instruktori, lai šo neziņu kliedētu? Neizdarība, kas robežojas ar cinismu pret tautas un valsts svētumu – Brīvības pieminekļa godasardzē iedalīt latviski nerunājošus kareivjus, no kuriem viens atzinās, ka pat nezinot, kāpēc pie pieminekļa jāstāv un kam tas domāts!
       Vairāk nacionālas pašcieņas deputātiem Saeimā un pašvaldībās, izpilddirektoriem, policijā. Neļausim izbradāt savu dvēseli nedz austrumu iekarotājiem, nedz Eiropas Savienības komisāriem. Tad mums izdosies izvairīties no žurkas Kornēlijas satīriskās izrādes finālā uzdotā jautājuma: «Vai, iegājušiem Eiropā, mums nebūs jākaunas, ka esam latvieši?»

M. Ceimurs
1999.g. (Bet vai kopš tiem laikiem ir kas mainījies? K.B.)
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/15_junijs/lapa5.htm