Latviešu tautas apzinīgajā daļā dzimtenē un jo īpaši trimdas tautiešos nav rimis un diez vai norims taujāšana pēc Latvijas «Baltās grāmatas», kas apkopotu okupācijas gadu noziegumus, genocīdu pret latviešiem un būtu arguments starptautiskās attiecībās. Pērn par šādu dokumentu krājumu iestājās Saeimas deputāts Juris Dobelis un panāca, ka krājums tapa ar Guntara Krasta Ministru kabineta atbalstu.
11. jūnijā notika grāmatas atvēršanas svētki, uz kuriem sabiedrības pārstāvji tika aicināti ar īpašiem ielūgumiem, liecinot, ka notiek īpaši svarīgs pasākums. Aptuveni 200 viesu, tostarp ārzemju diplomātu vidū nekādi nebija ieraugāms ārlietu ministrs un kaut viens valdošās partijas Latvijas ceļš deputāts. Toties bija ieradies Valsts prezidents Guntis Ulmanis un, simboliski atverot grāmatu, sacīja, ka tā ir piemineklis mums, mūsu tautai, mūsu laikam un tai jābūt katrā skolā, katrā mājā.
Tūdaļ valsts prezidents žigli piebilda, ka darbs pie Latvijas vēstures jāturpina, ka viņš jau nākamnedēļ atkal pulcina kopā vēsturniekus. Zīmīgi, ka prezidents nesacīja vārdus, ko latvieši visvairāk gaida: nu mums beidzot oficiāls valdības izdevums, ko celt priekšā starptautiskās attiecībās, krājums ārvalstu diplomātiem zināšanai.
Kamēr svinīgajā norisē Latvijas žīdu kopienas priekšsēdētājs Grigorijs Krupņikovs drudžaini šķirstīja visai apjomīgā krājuma lappuses, skaitīdams, cik lappušu veltīts holokausta atspoguļojumam, mūsu baltais tēvs dzejnieks Andrejs Eglītis, saņemot dāvinājumu no Valsts Archīva direktores Dainas Kļaviņas kundzes rokām, bikli un klusi bilda, ka sabiedrība atkal pievilta. Tā nav oficiāla grāmata, ko lietos Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieki.
Patiesi, solītā «Baltā grāmata» iznākšanas brīdī pārvērtusies no valdības vai Latvijas Ārlietu ministrijas dokumentu krājuma par parastu, ikdienišķu Latvijas valsts archīva apkopojumu. Tiesa, grāmatā publicētie ap 300 dokumenti ir ļoti nozīmīgi, bet ārlietu ministrs Valdis Birkavs un LC polītiķi, tāpat sociāldemokrātu Jānis Ādamsons, par klaji prettautisku kļuvušais Jānis Jurkāns, kam ir nenoliedzama ietekme Saeimā, nepiedaloties valstij it kā ļoti būtiskā notikumā, parādīja, ka krājums, kam par izdevēju norādīts Latvijas Valsts Archīvs, ir kārtējais dokuments iekšējai lietošanai. Žēl.
Nav grūti iedomāties, ka šie pretlatviskie polītiķi, izdzirdot kritiku, tūlīt teiks: jā, bet tad tā grāmata jāsagatavo pilnīgi no jauna... Ies atkal gadi, cerības plēnēs, un, ja jau sekmīgi izdevies vilcināt oficiālas «Baltās grāmatas» iznākšanu 8 gadus, kamdēļ lai to nevarētu vēl turpināt? Bet nākamajā dienā notikušajā Saskaņas partijas un sociālistu apvienošanās konferencē, kur vienotās rindās plecu pie pleca ar Jāni Jurkānu sēdēja Nikolajs Neilands, Mavriks Vulfsons, Tatjana Ždanoka, Jānis Urbanovičs un citi latviešu tautas tiesību apspiedēji latviešu dzimtenē, odiozais «polītiķis» Modris Lujāns no tribīnes pavisam braši sauca:
– Kamdēļ mēs neatjaunojam komunistisko partiju?! Pienācis laiks to darīt. Ir jāņem vara mūsu rokās! –
Tā, lūk, latvieši, bāleliņi! Necik tālu neesam tikuši!

Gunārs Birkmanis
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/16_julijs/lapa6.htm