Vajadzētu būt arī kādam iesākumam, bet es šoreiz iztikšu bez tā.. Katrās nolemtajās attiecībās reiz pienāk brīdis, kuru esmu nosaukusi par „Ak vai” brīdi. Tas ir, kad notiek kas pavisam niecīgs, nenozīmīgs.. bet tu saproti, ka tikko esi bijis liecinieks beigu sākumam. Pēkšņi tu apstājies un nodomā – „Ak vai, aisbergs priekšā”. Jocīgi. Bet tajā brīdī, kad saproti, ka visam patiešām ir jābeidzas, vienalga ir tā neizbēgamā sāpe – vai es patiešām rīkojos pareizi?
Kad sāc it kā baudīt dzīvi - šķiet - jūra ir tikai līdz potītēm. Rodas sajūta, kāda ir atrodoties uz kruīza kuģa, kur pret tevi attiecas kā pret uzlecošu zvaigzni. Un tomēr, tas viss ir tik sasodīti virspusēji.
Tad, tu apstājies un nodomā - galu galā, kas man ir? Nē, nopietni! Nedaudz naudas kabatā, labi kontakti, stilīgs auto un es esmu viens. Jā... ne ar vienu nesaistīts, brīvs kā putns.. Neesmu atkarīga ne no viena un neviens nav atkarīgs no manis.. Mana dzīve ir tikai mana. Bet man nav dvēseles miera.. Un, ja nav šī miera, tad patiesībā - nav nekā.
Tātad... kāda ir atbilde? Kur slēpjas mūsu dvēseles miers? Tas ir jautājums, ko nepārtraukti uzdodu sev. Jūs sapratāt, ko es ar šo biju domājusi?
Rezumē - ir divas lietas, ko šajā dzīvē esmu iemācījusies: atrod kādu, kuru iemīlēt un dzīvo katru dienu it kā tā būtu pēdējā.
Tik atceraties, ka mēs visi esam tikai cilvēki, kuriem vienmēr vajadzēs to kā viņiem nav, vai to, ko nedrīkst! Un tomēr – mūsu izvēle ir jau puse no iespējas.