1. diena Rīga-Liepāja-Nidasciems
No rīta mosties agri agri ai cik agri, lai pagūtu uz busu Liepājas virzienā ar cerību pierunāt šoferi pieņemt divus velosipēdus. Gandrīz nokavēt, jo no rīta rodas doma iztīrīt ledusskapi pirms nozust aptuveni nojaušamā virzienā uz aptuveni nojaušamu laiku. Un tā nu es, cilvēks, kurš principā uzskata, ka no rīta ir jāguļ, ceļas piecos, lai gatavotu omleti pēc labākajām M. Rītiņa receptēm "Ja jums mājās nekā nav, atverat ledusskapi un izņemat vistas fileju... "Atrodas arī tomāti un čupa zaļumu un, ak jā, olas arī. tas viss nonāk un pannas plkst. 5:45. Pēc stundas no autoostas aties buss, es joprojām kārtoju somu un cepu omleti. Somā šķiet beidzot ir savietots vis vajadzīgais, pilnīgi droši, ka arī kaudze nevajadzīgā, bet to noskaidrosim ceļa gaitā. soma sakārtota, omlete gatava, bet man jau pirms desmit minūtēm bija jāsāk ripot. Telts plecā un lidojums uz autoostu pāri krustojumiem neskatoties luksoforiem acīs. Paguvu.
Šoferis ne tikai neiebilst vest abus divričus, bet pat palīdz tiem ērtāk iekārtoties. Līdz Liepājai četras stundas. Aiz loga paliek Jelgava, Dobele, Skrunda, Grobiņa un rau jau vēja ķērāji klāt, esam klāt. Buss pilns ar bīcpārtijiestiem - viņiem prātā jūra, saule, mūzika un alus. Mums jūra, saule un ceļš. To, ka saules maz nebūs, to sapratām jau izmantojot sabiedriskā transporta pakalpojumus. Izmaldamies cauri pilsētai, uzlipdamies ar ūdeni, daudz ūdens, ūdens par maz nekad nebūs. Uztaustām veloceliņu, nu var izslēgt visu pasauli, ceļš sācies. Kā jau Latvijā, veloceļš smuki izripina mūs līdz pilsētas robežai un pārtop par apgrauztas šosejas malu. Labi, galu galā A kautkurš tur no Liepājas uz Lietuvas robežu nav tas satiksmes pilnākais haivejs Latvijā. ceļš kā jau armijai būvēts, taisns kā stiga, tikai bez meža, pēc kura sākam ilgoties jau pēc pirmajiem divdesmit kilometriem..  Vējš, draugaļa, tieši sejā, saule - tieši turpat.. Pēc stundas sajūta, ka galva vārās, bet plāns ir līdz vakaram tikt līdz robežai, tāpēc p\aris saujas ūdens matos un ceļš turpinās, joprojām taisns, saule joprojām bez apžēlošanas iespējām, draugaļa joprojām tieši sejā.
Muitnieku baznīca, vienkārša balto silikātķieģeļu dzīvojamā mājā, kurai piebūvēts pusstāvu augsts tornītis  un voila, ir tapusi baznīca. Nīcas baznīca vispār bez torņa toties ar piebūvi skatuves māksliniekiem. Rucavas tornis sarkans kā kurzemnieču brunči un altāris ozolā griezts. Starp baznīcām saule, ceļš un beidzot ieslēgts kondicionieris - mežs un pat upe, kura paņem pirmo sviedru devu. Kā jau pirmajā dienā - kājas, kājas, rokas, rokas un lūk jau robežas tornis pavīd starp priežu galotnēm. Tiek pieņemts lēmums nakšņot Nidas ciemā - tie tikai nieka 4 km no ceļa uz kartes. Kamēr atrodam izeju pie jūras izrādās mazliet vairāk un četri km pa smilšu bedri veļas dēli nav tas pats kas 10 km pa asfaltu, bet izeja ir atrasta un mājā kāpās ir uzcelta. Savādi daudz cilvēku nekurienes vidū, kas pēc būtības ir Nidasciems. Vakariņās desmaize un pavisam viegls baltvīns no Rucavas veikala krājumiem. Absolūta romaņtika - saulriets, viegli viļņi un vīns noķiķinam un pirmās dienas nogurums ņem virsroku, aizmiegam, lai pamostos no tā, ka vējš grib savākt mūsu māju ar abiem mums piedevās, virs jūras negaiss plosās, nekas tiek atrasti nopietnāki mietiņi un māja vējam netiek atdota.