Ne jau to mākslīgo zvaigžņu - teātra, mūzikas. To īsto zvaigžņu lietu. Augustā tas mēdzot būt, vai šogad, nezinu.

Laikam jau man zvaigznēs rakstīts - jādzīvo gaidot, gaidot visu labo un skaisto. Sliktais pats "uzgāžas uz galvas", ne saukts, ne aicināts. Tad ar to slikto jātiek galā.

Labajam gan nekāds gals nav vajadzīgs. Jāgaida tikai, lai labais atnāk..

Kaut kad iepriekš arī zvaigžņu lietu gaidīju. Gaidās pēc spožām zvaigznēm aizvadīju dienu no dienas. Jaunā, nesen uzdāvinātā māla bļodiņa bija nolikta, lai tajā varētu salasīt nokritušo spožumu. Biju jau iepriekš izdomājusi, ko ar tām darīt – viena nepriecāšos, uzdāvināšu arī tiem, kam nebija pašiem laika salasīt no debesīm nokritušo prieku. Atcerējos, ka bērnībā, visu dienu klausoties pieaugušo sarunas par gaidāmo zvaigžņu lietu, naktī pamodos no trokšņa. Gar logu krita sārtums, gabaliem. Zvaigžņu lietus, nopriecājos. Tikai toreiz izrādījās, ka deg kaimiņu šķūnis un sārtumu aiz loga radīja ne jau krītošās zvaigznes, bet parastas uguns liesmas.

Pēc iepriekšējā zvaigžņu lietu nokritušās zvaigznes māla bļodiņā salasīju, uzdāvināju arī dažiem, kuriem pašiem neienāca pat prātā lasīt. Bļodiņā gan jau neviena salasītā zvaigzne nav aizķērusies, jo bļodiņa kādreiz redzējusi ūdeni.

Nepārtraukts gaidīšanas laiks. Šoreiz gaidu zvaigžņu lietu. Gaidīt - tas tev rakstīts zvaigznēs – tā runā. Tā garajā dzīvē dzirdēts.
   P.S. Nesen uzzināju - 12. augustā būšot zvaigžņu lietus. Jānoliek "pa rokai"vairākas bļodiņas.