Mans vectēvs Kristaps Līns līdz 1943. gada oktobrim saimniekoja savā lauku saimniecībā Jelgavas apriņķa Platones pagasta «Velmeros». Viņam piederēja 42,3 hektāti zemes ar uzceltām ēkām: koka dzīvojamā ēka ar sešām istabām, koka klēts un šķūnis, mūra dziļā kūts, divi barības šķūņi, aka ar cementa grodiem, koka sūknis.
       Vācu laika pēdējā gadā (1943.) vectēvs nomira. Par saimniecības mantinieku kļuva viņa vienīgais dēls Jānis Līns – pēc LR Civillikuma – pirmās šķiras mantinieks. LR Civillikuma 685. pants paredz piecus gadus mantojuma prasības kārtošanai. Tātad līdz 1948. gadam. LR Civillikuma 691. pants to precizē. Diemžēl 1944. gada oktobrī krievu okupācijas režīma pārstāvji kopā ar vietējiem pagasta nodevējiem manu tēvu Jāni Līnu arestēja un 1945. gada 10. martā saskaņā ar Krievijas FPSR kriminālkodeksa 58: 1.a pantu notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem un tiesību atņemšanu uz 5 gadiem ar mantas konfiskāciju. Par tēva turpmāko likteni līdz pat šim brīdim neko nezinu. Nebija ziņu ne par nometni, uz kuru viņš izsūtīts, ne par to, vai sodu izcietis, vai gājis bojā. Tāpat 1992. gada septembrī izdotajā reabilitācijas apliecībā par tēva turpmāko likteni man atbildi nedeva arī Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu izmeklēšanas nodaļa. Cik noprotams, mans tēvs izsūtījuma vietā nobendēts jau 1945. gadā.
       1991. gada 13. jūnijā vērsos Platones pagasta padomē ar iesniegumu, kurā prasīju atjaunot nojauktās«Velmeru» ēkas un atlīdzināt man zaudēto peļņas naudu no nelikumīgās atsavināšanas brīža līdz īpašuma atgūšanas brīdim. Iesniegumu pieņēma Platones pagasta zemes ierīkotājs, iereģistrējot ar numuru 394.
       Platones pagasta amatpersonas, kas iesniegumu izskatīja, pārkāpa likumdošanas normas par iesniegumu izskatīšanas kārtību. Kad Platones pagastā īpašuma atdošanas kārtošana ievilkās, vērsos Jelgavas rajona denacionalizācijas daļā, ko vadīja juriste Natālija Jankovska. Velti biju cerējusi, ka juriste palīdzēs, lai manu īpašuma atgūšanas lietas tiktu nokārtotas, kā likumā paredzēts. Gluži otrādi – Natālija Jankovska nepieņēma un neiereģistrēja nevienu dokumentu, savu rīcību motivējot ar to, ka nepieciešama vēl viena izziņa. Kamēr to meklēju, pieteikumu iesniegšanas termiņš beidzās.
       Griezos pēc padoma Jelgavas rajona pašvaldībā. Priekšsēdētājs Rāviņa kungs ieteica iesniegt prasību tiesā, un kopš 1997. gada sākās mani tiesu darbi.
       1992.gada 13. maijā Augstākā Padome pieņēma likumu «Par politiski represētās personas statusa noteikšanu» un lēmumu «Par Latvijas Republikas likuma piemērošanu un spēkā stāšanās kārtību». Lēmuma 6. punkts uzlika par pienākumu attiecīgajām LR institūcijām un amatpersonām pēc politiski represēto vai netieši represēto personu iesniegumu saņemšanas neatkarīgi no to iesniegšanas laika gādāt, lai tiktu novērstas totalitāro režīmu radīto civilo, ekonomisko un sociālo ierobežojumu izraisītās sekas, kā arī atlīdzināti šo režīmu radītie materiālie zaudējumi, to nodarītais fiziskais vai morālais kaitējums.
       Kā redzēju, uz Jelgavas rajona pašvaldības pārstāvi Natāliju Jankovsku nekādi likumi neattiecas. Par to pilnīgi pārliecinājos nākamā tiesas procesā. Šī pensijas vecumu pārsniegusī kundze izrādīja dziļu naidu pret mani un centās kavēt, lai es nesaņemtu zaudējumu atlīdzību. N. Jankovska pati bija pieprasījusi no Jelgavas zonālā arhīva ļoti «interesantu» izziņu, kur bija norādīts, ka vēl 1945. gadā Kristaps Līns bijis reģistrēts kā zemes lietotājs un tiesa mēģināja pierādīt, ka vēl līdz 1949. gadam mans vecaistēvs apsaimniekojis savu zemi (Nr.2.1.-14/114 no 1998.g. 19.05.).
       Divas reizes Valsts centrālajā arhīvā man neizdevās saņemt izziņu par vectēva nāvi – abas reizes teica, ka dokuments neesot saglabājies. Tikai apmeklējot šo iestādi trešo reizi, saņēmu Kristapa Līna miršanas apliecību, kas apliecina viņa miršanas laiku – 1943. gada 20. oktobris.
       Jelgavas nodaļas Nekustamā īpašuma vērtēšanas birojs noteica «Velmeru» saimniecības zaudējuma summu – 17763 LS. Vai es šodien par šo summu varu atjaunot saimniecību, kāda tā bija 1945. gadā (māja ar sešām istabām, mūra dziļā kūts un vēl trīs saimniecības ēkas)?!
       Pilnīgi ignorēts LR Civillikuma 1786. pants, kas nosaka: «Novērtējot zaudējumu, jāievēro nevien galvenā lietas un tās piederumu vērtība, bet arī pametums, kas netieši nodarīts ar zaudējuma nesēju notikumu, un atrautā peļņa.»
       Pēc LR Civillikuma 1765. panta man pienākas arī likumiskie procenti – 6% gadā – (1763., 1843.p.). Par vairāk nekā 50 okupācijas gadiem – zaudējumi, kas radušies, kopš režīms atņēma manai dzimtai iespēju saimniekot un pelnīt, izmantojot savu īpašumu – zaudētā peļņas nauda. Par šiem likumiskajiem procentiem varas iestādes nerunā vispār.
       Zemi esmu atguvusi tikai lietošanā, jo pagastam vēl līdz šim laikam neesot naudas tās iemērīšanai. Kādēļ gan tā vēl jāpārmēra, ja īpašuma tiesības jāatjauno vecajās zemes robežās, par kuru nospraušanu mans vectēvs jau reiz ir samaksājis?
       Toties šī vara nekavējās man pieprasīt maksāt zemes un īpašuma nodokli, lai gan neesmu atguvusi īpašuma tiesības, un interese par manām lietām ir arī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas ieņēmumu dienestam. LR Civillikuma 923.p. nosaka: «No valdījuma vardarbīgā atņēmēja nav pieņemama nekāda īpašuma prasība, iekams no valdījuma izstumtais nav no jauna tajā ieviests un nav dabūjis atlīdzību par visiem zaudējumiem un izdevumiem.»
       994. pantā Civillikums vēl norāda:«..Tomēr īpašniekam ir tiesība prasīt atlīdzību par visu uz nekustamo īpašumu attiecošos agrākā īpašnieka ļaucticīgo darbību, bet arī prasīt, lai pēdējais sper visus nepieciešamos soļus nekustama īpašuma pārejas ierakstīšanai zemes grāmatā.»
       Šogad 25. martā mani tiesu darbi Zemgales apgabaltiesā beidzās ar ļoti «izcilu» tiesas sēdi. Tiesnese I. Dzene, arī skolojusies totalitārisma apstākļos un stingri apguvusi padomju murgu mācības, vadījās pēc padomju tiesneša sirdsapziņas un nosprieda, ka man par tēva mantojumu jāsaņem 634,3 sertifikāti. To pašreizējā tirgus vērtība ir apmēram 1,50 Ls par vienu, tātad naudas izteiksmē iznāk aptuveni 1000 latu. Par piecām saimniecības ēkām... Padomju tiesas cienīgs paraugs!
       LR Civillikuma 1834. pantā skaidri teikts: «Nevienu nevar piespiest saņemt naudas vietā vērtspapīrus, kaut arī tie būtu valsts vai valsts kredītiestāžu izdoti.» Arī 1998. gada 10. jūnija Satversmes tiesas spriedumā teikts: «...ēkas un cita manta ir atdodama natūrā, bet, ja tas nav iespējams, to vērtība atlīdzināma naudā.»
       Kamēr tiesneši savās vietās sēž «uz mūžu», ne tādi vien birokrātisku spriedumu paraugi būs! Tikai diez vai Eiropa mūsu tiesas sapratīs.
       Ļoti vēlētos, lai visi tieši un netieši represētie, kas saskārušies ar līdzīgām problēmām, izlasījuši šo rakstu, rakstītu arī par savējām. Izveidosim kopēju LATVIEŠU TAUTAS HOLOKAUSTA CENTRU un prasīsim arī samaksu par katru nobendētu latvieti.
       Netieši represētā un šīs ļaunprātīgās varas upuris

V. Līne
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/17_julijs/lapa4.htm