2.diena Nidasciems - Kuršu kāpa

Rīts gan atnācis ar vēju, ar pērkonu, bet bez lietus. Ai, miegs tik salds, bet jādodas ceļā pirms saule sāk iznīcināt visu dzīvo. Iepriekšējās dienas + pāri trīsdesmit kaut kā nekārojas vēlreiz izdzīvot. Alleluja, ceļš līdz šosejai pa greideri sen neredzējušo inženiertehnisko būvi kā jau dodoties atpakaļvirzienā ir sarāvies. Robeža, kura izskatās tik noskumusi, aizvērtām acīm, noraugās garām slīdošajās ēnās un, kā izrādās, esam nokļuvuši uz maksas ceļa, bet no meža neviens ārā nelec un naudu neprasa. Uz kartes iezīmētos veloceliņu pagaidām nemanām, bet šoseja no apgrauztas kā uz burvju mājienu ir pārtapusi par priecējoši gludu izstrādājumu. Garām paslīd Būtiņģes termināļa baltās ievārījuma bundžas un Velo Route 10 ir klāt, vēl mirklis un ir klāt arī Sventoje. Atgriešanās civilizācijā šoks, tik daudz lietuviešu vienkopus es neesmu redzējusi kopš bērnības ģimenes izbraucieniem uz  Jūras muzeju. Viņu tiešām ir daudz un viņi visi ir vasarnieki, jo pati pilsētele ir kempings, pilnīgi visa – zaļi, zili, dzelteni krāsotas 70. gadu kempinga mājiņas. Sajūta, ka esam pārcēlušies laikā un vietā. Tā jāizskatās amerikāņu kempingam pēc padomju filmu radītajiem priekšstatiem. Perfekts tā iemiesojums realitātē – manuprāt pietrūkst tikai amerikāņu 70. gadu ševroletu , Uldaprāt – žiguļu, lai taptu par ideālu padomju ēras atpūtas bāzi. Un visas šis 70. gadu estētikas vidū deviņstāvu dievnams un altārgleznu tapšanas stadijā. Prātā iešaujas doma, ka tie deviņi stāvi ir kempings mūkiem, jo pati baznīcēniem pieejamā telpa aizņem labi, ja pusi visas ēkas tilpuma. Veloceliņš veikli izripinās no koka būdiņu labirintiem un viegli viegli nogādā mūs Palangā. Braucēju, ka biezs un puse no viņiem nomas riteņu lietotāju, un trīs ceturtdaļas braucēju vāciešu, kāpēc viņu tik daudz uzzināsim tikai vakarā jau dzerot alu Kuršu kāpās kafejnīcas teltī, pagaidām cenšamies izvairīties no sadursmēm. Draugaļa pierimis un ir atrasts veids kā aizbiedēt sauli – atliek tikai ieziesties ar pretsaules losjonu. Ja ieziežos tikai es – top mākoņains, ja ieziežamies abi – apmācas un sāk līt.
Palanga sagaida ar pirmo lietusgāzi un karuseļiem. Mīl lietuvieši karuseļus no sirds, turpmākajā ceļā sastapsim vēl vismaz piecus karuseļu plačus, atsakāmies tomēr no domas palūkot pilsētu no putna skata, izstaigājam molu. 70. gadu sajūta turpinās, jo ik pa brīdim pāri liedagam atskan megafona pastiprināta balss, kura informē par drošības noteikumiem pludmalē un pieejamajām atrakcijām. Sirsnīgi bez gala. Salīdzinot ar Palangu mūsu Jūrmala ir elegances un stila iemiesojums, bet tas netraucē izbaudīt promenādi. Vēl viena lietusgāze, kura arī netraucē mums turpināt ceļu pa velotaku uz Klaipēdu. Ik pa brīdim smidzina, bet ceļš ir gana skaists, lai par to neiespringtu.
Pilsētā iebraucam ar vieglu izsalkuma sajūtu un vēlmi sameklēt vietu, kur šo sajūtu remdināt. Top atrasts tūrisma informācijas centrs, kurš par brīnumu vēl ir atvērts, bet šķiet meitene īsti neizprot, kas ir budžeta ēdinātava, iedod vecpilsētas kartīti un aizsūta mūs uz Berga bazāra ekvivalentu. Tas lai paliek vācu tūristiem, mēs atrodam pagalmiņu, kurā iesildās grupa, tiek skaņoti instrumenti, vingrinātas balsis un ekselenta virtuve par saprātīgu maksu. Koncertu gan nesagaidām, vēl kārojas atrast pilsvietu un pārcelties uz Kuršu kāpu. Jā, jā Klaipēdai nav pils, bet ir pilsvieta, brustvēru ietverta, ar pils ostu, un tas viss atrodas praktiski līdzās ostas teritorijai, ja pavisam precīzi, tā ir ostas teritorija. Un te prātā ienāk Rīgas osta, kuru sargā kā vecmeita savu nevainību, atšķirība jūtama un ne Rīgai par labu nāk salīdzinājums– šeit osta dzīva, ar restorāniem, cilvēkiem un pat daudzzvaigžņu viesnīcu ar skatu uz veco pilsostu, kura pilna visu izmēru un formu buru un ne tikai laivām. Par simbolisku samaksu pārceļamies pāri Kuršu marei, nu jāsameklē vieta mājas būvniecībai – lēmums doties uz priekšu, gan jau kaut kas acīs iekritīs. Kad nokļūstam līdz cilvēku radītajai kāpai, saprotam, ka tā tik trausla, ka negribas ar savu māju izjaukt šo līdzsvaru. Tā nu minamies tik uz priekšu, garām pazib norādes - vīriešu pludmale, sieviešu pludmale, ģimeņu pludmale, nūdistu pludmale, viss sadalīts, taciņas saliktas pāri lielajam smilšu kalnam un vienas tādas taciņas galā vasaras kafejnīcas telts, kurā nolemjam uzjautāt, kur te varētu telti uzsliet pārāk netraucējot bioloģisko daudzveidību. Kafejnīcas saimnieka vārdiem runājot – mozhno vezde, no nelgzja (tulkojums tiem, kas piemirsuši kr. val. - varēt var visur, bet nedrīkst), bet uzzinājis, ka uguni kurt negrasāmies, dod visnotaļ derīgus padomus, par kuriem patencinājuši un uzzinājuši, ka kafejnīca darbojas līdz brīdim, kad saimnieks iet gulēt, dodamies realizēt tos dzīvē. Pēc kāda pusotra kilometra ieraugām savas Pūkpriedītes, kuras aicināt aicina, lai to ielokā taptu māja, ne nu gluži no sprunguļiem, kā Ī-ā, bet gana viesmīlīga, kaut gan viesmīlība jāsadala ar skudrām, bet bez tām nu nekādi. Atstājam mantas mājā un dodamies atpakaļ, jāpagaršo taču leišu alus.. Ai kas par vakaru tas izvēršas, galu galā esam vienīgie klienti un tā pļāpās ar saimnieku pie alus un ķiploku grauzdiņiem stundas aizrit nemanot. Un gluži nemanot mainās nākamās dienas plāns – ja bija doma aizripināties līdz muzejam palūkot delfīnu izrādi, tad nu šis plāns tiek nolikts maliņā, jo saimnieks izstāsta par mirušajām kāpām, kurās, viņš pats gan nav bijis, bet kuras esot nu ļoti skaistas un, ja šeit Smiltaines tuvumā pludmales ir sadalītas, tad tālāk ir sovsem sovsem dikij pljaž (pavisam pavisam mežonīgs liedags). Ap vieniem beidzot atvadāmies, uzzinām, ka kafejnīca sāk savu darbu tad, kad saimnieks modīsies, un dodamies nakts melnumā Pūkpriedītes meklēt un pēc pavisam neilgas maldīšanās atrodam gan. Otrā ceļa diena ir noslēgusies.