3. diena Kuršu kāpa - Klaipēda

Rīts ir klāt. Vēl tik rīta tēja/kafija, somas atstājam pie viesmīlīgā leiša, kura vārdu tā arī neuzjautājam, un vieglā ekipējumā dodamies pētīt Kuršu kāpu. Delfīni un pingvīni lai paliek citai reizei, mūsu ceļš uz otru pusi. Veloceļš vienkārši pasaka – izvijas gar kāpām, garām izdegušajam spoku mežam, cauri Pinus sylvestris L. mežiem. Pretsaules losjons tiešām strādā – saule nomierinājusies, droši vien kaut kur citur upurus meklē. 20 kaut kurā kilometrā vajadzētu būt jūras kraukļu kolonijai, bet norādes nekur nemana, labi, lidojam tālāk garām Jodkrantei, partijas uzdevums sameklēt tās „nu ochenj krasivije kopas”, kurām slavas dziesma tika dziedāta vakar vakarā.
Viņam bija taisnība – mēness ainava, smilšu kalni, vēja dziesma.. Kāpas, kuras apēdušas visu savā ceļā, piecas paaudzes cilvēku, kuri bēguši no tās līdz padevušies. Skaistums tā tīrākajā izpausmē. Bez vārdiem. Sāk parādīties autobusu vesti tūristu bari (joprojām ¾ vāciešu ), tas kā signāls mums – atpakaļ uz ceļa. Atpakaļceļā Jodkrante ar tās kalniem un downhill 50 km/h (sveiciens Tour de France vīriem), patencinām saimnieku par somu pieskatīšanu, un atpakaļ uz prāmi. Teorētiski ir doma noķert vilcienu uz Šauļiem. Kur Klaipēdā dzelzceļa stacija nav ne mazākās nojausmas, bet vai tad tas ir šķērslis? Staciju atrodam un ieminamies tajā tieši laikā, lai pamātu ar balto mutautu pēdējam vagonam, kurš pazūd aiz līkuma.
Saule pavisam nobijusies no mūsu krēma un atsūta lietu, bet, tā kā cilvēks nav veidots no lietusūdenī šķīstoša materiāla, tikai noskurināmies un pakustinot pelēkās šūniņas tiek sameklēts pirmais ceļā pagadījies viešbūtisun prasīts, kur šeit var pa lēto pārlaist nakti. Sajūsmas vērts ir tas entuziasms ar kādu mazu ekskluzīvu viesnīciņu dežurējošie administratori steidz palīdzēt izmirkušiem, mazliet ceļa apņurcītiem budžeta ceļotājiem. Rezultātā ar no telefona grāmatas izplēstu karti rokā, kurā iezīmēts Klaipeda in Your Pocket sameklēts off-centra viešbūtis, dodamies meklējumos. Tagad mēs zinām kāda izskatās ne tikai Klaipēdas vecpilsēta, bet arī Purvciems, Teika un Jugla. Cerība, ka tur varētu atrasties viesnīca, vēl ir dzīva, bet vai tur būs kāds brīvs numurs ir neziņas miglā tīts, bet, kas neriskē, kā zināms, pat cerības uz šampanieti pazaudē. Šampanieti mēs nedabūjam, bet luksa divistabu numuru par smieklīgiem 140 litiem gan.
Tā riņķojot pa Kuršu kāpu un Klaipēdu svelmei mijoties ar lietu noripināti gandrīz 100 km, kājas brēc par savu eksistenci, bet jāaiziet vēl ekskursijā uz Akropoli. Mjā, tādā veikalā es vēl nebiju bijusi, ja saliekam kopā Spici, Alfu, Olimpiju un vēl kas nu mums skaitās tie milzveikali, ir tad labi, ja puse no Akropoles sanāktu. Viss, pēdas piesaka streiku, laiks doties pie miera mūsu 90jos gados iekonservētajā luksa numurā Klaipēdas Purvciemā.