Pastaiga debesīs, noķerot vēju vēja ķeramajā tīkliņā. Skatīties kā acu priekšā pazūd stāvi. Nogriezties no Rīgas bruģa, lai nokļūtu pazemē, karsti, arī tur ir karsti. Asfalts, mazlietiņ lietus bombardēšana, skaisti. Vai es smaidu? Jā katru dienu, katru stundu. Es vēl esmu, vēl elpoju un mēģinu pieturēt pilsētas sajūtu. Skatos un daudz ko gribu izdziedāt, bals lūzums traucē.