4.diena Klaipēda-Šauļi-Rokišķi

Šodien būs vilcienu diena, tāpēc laisks rīts, kurš galu galā aizved mūs līdz nu jau pa pazīstamo ceļu līdz Klaipēdas dzelzceļa stacijai – šoreiz vilciens mūs gaida un baltie mutauti var palikt kabatās. Pēc dažu minūšu nervozēšanas mūsu zirdziņi arī dabū oficiālu atļauju ceļot dzelzceļa vagonā, jo izrādās vilcienā ir ierobežots skaits riteņu vietu un būtu bijis vēlams tās rezervēt iepriekš (tā aiz auss liekamā viela pārdomām turpmākajiem braucieniem un braucējiem). Toties zirdziņus sagaida īpaši norīkots puisis, kurš viņus palīdz iecelt, jo trepes tik stāvas, ka pat pašiem, lai ietiktu vagonā, nepieciešamas zināmas alpīnisma iemaņas. Sliedes dun, ainava aiz loga mainās un pēc pāris stundām klāt Šaulai – šeit vēl pēc pāris stundām būšot vilciens tālāk – uz Rokišķiem, kas šodienas mērķis. Izmantojam šīs pāris stundas, lai izpētītu pilsētu. Pilsēta, kuras acis ir noskumušas un nogurušas, klejojot pa ielām tā jūtama, varbūt vainojams karstums, bet nē – tā tomēr bezcerība, kas gaisā. Meklējam saules pulksteņus, vienu atrodam uz savādas baznīcas sienas – tā tik atjaunota, ka pazaudējusi savu elpu, tīra, gaiša, bet neelpo. Pulkstenis uz sienas rāda vietējo laiku – starpība ar to, kas dzīvo uz rokas – kādas stundas četras. Ceļš kā magnēta vilkts aizved un Velosipēdu muzeju, vieta, kur var sapņot neaizverot acis. Ja aizvērs, tad šķiet pārcelies, un jau esi kaut kur posmā Klaipēda-Vladivostoka, vai klejojot kaut kur pa Āfriku savā pasaules apceļošanas tūrē, uz ceļa pilnīga brīvība – tikai tu, ceļš, tavs nogurums, pārsteigums un pilnas acis prieka... Elpa aizrāvusies, bet mums laiks atgriezties stacijā, tieši laikā, lai ieraudzītu, kā pienāk tramvaja vagons, kurš izrādās ir vilciens. Vēl pāris stundas ceļa, vēl mazliet skrejošo ainavu aiz loga un esam klāt. Pēc kartes šodien veikts vislielākais attālums, spidometri gan rāda tieši pretējo, dienas beigās nepilnus 30 km tie rādīs.
Rokišķi – kabatas izmēra pilsētiņā, izrakstītiem slēģiem, kaltiem baznīcas vārtiem, muižu, kura saimnieka acīm noraugās uz galveno laukumu, klusu un pēc zāles smaržojošu. Maiznīca, kura iekārdina ar tikko ceptas maizes smaržu, izvēlamies kūku un jāripo tālāk, lai, vēl pirms saule norietējusi, sameklētu vietu naktsmītnei, šķiet jāsamierinās ar domu, ka tikt līdz Stelmužei tomēr netiksim. Izmaldamies, pa kartē neiezīmētām takām, līdz atrodam daudz maz gludu papuves malu. Mēnestiņš, čigāniņš pār laukiem lūkojas, odi nozum miega dziesmu – rīt būs gara diena.