5.diena Rokišķi – Stelmuže – Daugavpils

Pamosties ar ceļa prieku, ar smaidu apseglot zirdziņu un atpakaļ un šosejas, kā izrādās nemaz tik trauksmainas, kāda tā liekās iepriekšējā vakarā. Piejūras līdzenās takas nu pārtapušas Austrumlatvijas (Lietuvas) augstienē, ceļš gar un pāri un apkārt pakalniem izvijas. Garšīgs ceļš, izbaudāms un pēc mirkļa jau klāt Obelai (Ābeļi, manuprāt, tā skaistāk skan) ar baznīcu kalna galā un vīriņu, kurš uzrodas nez no kurienes un pēc īsas sarunas latviešu/lietuviešu valodā (viņš - lietuviski, es - latviski) tiekam iekšā, lai kārtējo reizi pieredzētu, ka pat necila āriene katoļu baznīcās spēj slēpt īstu brīnumu, kas cilvēku rokām radīts. Patencinām vīriņu un laižam no kalna lejā un kalna piekājē brūnā zīme uz muzeju rāda. Rīts vēl pavisam jauns, muzejs tik pēc divām stundām vērtos vaļā, bet atkal nez no kurienes uzrodas šoreiz sieviņa un uzjautā, vai mēs muzeju vēlamies aplūkot, kam, protams, seko apstiprinoša atbilde. Pēc brīža esam nodoti muzeja saimnieka rokās, vīrs, kurš ar šim rokām izveidojis muzeju, kura mērķis ir sic „lietuviešiem rādīt/atgādināt, ka viņi ir lietuvieši”. Apbrīnojams mūža darbs, apbrīnojams lepnums par savu tautu un vēsturi. Klusa iekšēja nopūta un ceļš pāri pakalniem tālāk rit. Ja tic tam, ko saka ceļmalas lielā karte, katrs otrais pakalns ir pilskalns, kas visnotaļ ticami skan. Kilometrs pēc kilometra pazūd zem riteņiem. Rokišķu kūka pazūd mūsu vēderos pēc, šķiet, vislielākā kalna pievarēšanas, spēki atjaunoti, ceļš rit, meklēt kaut kur mežos Marijas parādīšanas vietu nolemjam tomēr nemeklēt, tik īsa pietura, lai kārtējo 18. gs. koka sakrālās arhitektūras paraugu palūkotu Imbradas ciematiņā, bet, ak vai, šodien pirmdiena, un iekšā aci neizdodas iemest. Nākamā pietura pie Stelmužes pagrieziena, Uldis smaida un berzē rokas un, kad uzsākam šos 10 km uz Stelmuži, saprotu, kāpēc – tik skaistu ceļu vēl nebiju nekur sastapusi – viegli un līgani augšā un lejā, pa labi un kreisi, līkumi kā cilpas apvijas ap kokiem un mājām kā dejā. Dziesma, ne inženiertehniska būve. Deja, ne asfaltēta ceļa lenta. Šādi virpuļojot klāt arī nekurienes vidus saukts par Stelmuži – koka baznīciņu, kurā, ak, atkal netiekam iekšā, šoreiz pie durvīm uzraksts, kurš vēsta, ka durvis slēgtas ēkas avārija stāvokļa dēļ. Kā kaķis ap krējuma bļodu apkārt tik nostaigāju, bet viens krējums pikucis tiek arī manai kaķa dabai – ozols, kurš bija sens jau tad, kad krustneši ienāca šajās zemēs, un kurš savus zarus pleš turpat, baznīcas piekājē un jautājums, kurš šeit bija pirmais un svarīgākais nerodas. Vēl tik pavisam dīvaina celtne nekurienes viducī, kuru nodēvējam par Vergu torni, tā mūsu interpretācija par uzrakstu Vergi Božis lietuviski un laiks atgriezties dzimtenē. Turpat Stelmužē meža vidū mazmazītiņš robežpostenītis, kurš klusi, klusi piemiedz mums ar aci, kad braucam garām.
Latvija sagaida ar smilšu ceļu un dārziņu koloniju pierobežas mežos. Secinu, ka manam zirdziņam smiltis nu nav tas pie sirds ejošākais ceļa segums, uzkalni un nokalni turpinās, bet šoreiz vairs nevaru ar smaidu uz lūpām lidināties, šoreiz stūre uzmanīgi jāizvada cauri smiltīm un akmeņiem, tas krietni samazina vidējo ātrumu, bet uz priekšu virzāmies, jāvirzās, tuvākais mērķis Sventes ezers. Kaut kur tur mežos tas ir, privātmāju žogu ieskauts, brīžiem pavīd caur kokiem, bet klāt bez atslēgas tikt nevar. Smilšu taka garām Egļu kalnam (nē, nē, ja gribat, varat mani tajā nest, bet pati es nekāpšu), lēni un uzmanīgi, vēl tik pāris pagriezienu un ezers pienācis pie ceļa, vai ceļš pie ezera, vai viens pie otra ziņkāres dzīti un nu tik nomest drēbes ļaujoties veldzei. Sāk parādīties cilvēki, kuru klātesamības trūkumu absolūti nejutām šajās pāris dienās, šķiet esam pietuvojušies civilizācijas perēklim, vēl tik pāris avārijas situāciju uz šaurā apgrauztā ceļa un esam uz Daugavpils apvedceļa ar skatu uz pilsētu, kura gozējas upes krastā, aicināt aicina tā un ļaujamies aicinājumam, nevar neļauties. Pārvērtusies tā kopš pēdējo reizi manas kājas mina tās ielas un ausis tvēra tās tramvaju dziesmu, bet joprojām skaista tā. Vienkāršs zvans Agnesei, lai uzjautātu kādu ēstvietu D-pilī viņa ieteiktu, pārtop par naktsmājām. Mazais loks pa pilsētu un vakars izvēršas par patiesi sirsnīgu sarunu pavadītu ingveralus degustācijas pasākumu, spridzinošu dušu un mīkstu gultu (paldies, Silvija un Rūdolf!). Visgarākā diena uz ceļa ir sastapusi tās cienīgu vakaru, patiesi. Rītdiena jau būs vilciena dunas pilna – dzelzs zirgs vizinās mūsu mazos divriteņu zirdziņus atpakaļ uz Rīgu, ceļš būs noslēdzies.