Patiesi skaisti!

Tais dienās, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur nav miera man,
Un sirds tad neatplaukst nekādos priekos,
Kā iesists zvaniņš skan.
Tās dienas, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur man saules nav;
Kā izstīdzējis stāds es sevim liekos,
Kas tumsā nomests stāv.
/E. Zālīte/

pareizi ! vaveruk ...

Amigosā dueļus nevajag...ar ko tad Tu man te duelēsies???
Tā tikai te vēl trūkst     

nee sovakar nau iedvesma ..un trenina ari nesmu ilgi bijis ....es sodein uz velosipedu uzsedos pabraukajos amzlietin pec ilgiem laikiem ...kada patikama sajuta bet tikai dibens sap ...nu ne pats dibens ...betgan dibena muskuli ...syarp vaiga nesejkauliem
nezin ka tur smalka tas lietas sauc ....bet lainu kaa ..gan jau pieradisu .
Sodien nee !....nau duelis man prata...   tik meitenes gasi rozaa ... .

M.M.-nu varbūt pamēģini

Neeenu ....es jau ar smagsvariem nesacentisos.... ....ja ;labi es varu kadu cetrinditi izibinat uz sitienu bet tadu kartigu ka nogdaunaa pretinieks ....

Nav vārdi uz zemes kas pateiktu kā,
Nav darbi uz zemes kas rādītu kā,
Bet dvēsele laužas un krampjos tā lūzt
un doma tik šaujās tālumā būt!

Nav miera nekur,
ja nezini kur
Uguns liesma iekšieni kur.
Sāpes tā dara, kas nolemtas bij,
Šai pasaulē nākot!
Spēks rodies no jauna,
Lai dzirkstele ir,
Lai saved tā kopā plosītās sird's

Zeme dod spēku kas paguris ir,
Debess dod veldzi kas izslāpis,
Saule dod domu kas maldījies ir!

Saule pa apvārsni ceļo,
Mana mīļotā tālumā ceļo.
Vai saule dos man ceļu pie mīļotās sirdi?
Vai atļauts man būs - apstāties?
Uzņemt spēkus kas aizvestu mani
Pa saules rādīto ceļu
Uz mīļotās sirdi!

Manām domām, maniem vārdiem
Piemita reiz spēks.
Kas akmeņus un nīcību plēsa
Tā spēks bij neaptraipīts un balts.
Vai ir no tā kas palicis -
Nesamaitāts un balts?
Kas spētu atvērt
Aizvērušos sirdi!

Nevaļa un nevīžība aplaupa mani,
Kam padevies mans prāts!
Apgaismība jāsaņem ar sāpi uz sirdi.
Pārspēt man neganto vajag,
Lai dzirksteli uzturēt spētu,
Uzpūst liesmu kas maiga un cēla!

..ja jaa es nekur nepazudisu   ...tepat vien busu .....