Pēc Maskavas «puča» izgāšanās 1991. gadā tauta vairs negribēja samierināties ar to, ka valstī nav neviena bruņota formējuma, kas to aizstāvētu. Sāka veidoties dažādas grupas un vienības sabiedriskā kārtā. 4. maija režīmam nekas cits neatlika kā steidzīgi izsludināt zemessardzi. Uz šādu soli «pārbūves» piekritējus mudināja toreiz vēl neparedzamā notikumu attīstība un viņi gribēja būt droši par savas varas saglabāšanu un turpmāko nodomu īstenošanu. Izveicīgie «pārbūves» atbalstītāji ļoti labi saprata, ka turpmāk pavērsies plašas iespējas kā, salaupot materiālās vērtības, baudīt visus brīvās pasaules labumus.
Ievērojams skaits latviešu un Latvijas patriotu arī mēģināja izmantot radušos izdevību un iestājās zemessardzē. Viņi bija gatavi aizstāvēt latviešus pret iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem Latvijā. Zemessardze skaitliski auga katru dienu un kļuva par ievērojamu spēku, kas bija noskaņots aizstāvēt savas tautas likumīgās tiesības. Zemessargi saskatīja un izjuta notiekošās netaisnības. Katrs zemessargs ir izlietojis personīgos līdzekļus bruņojuma un ekipējuma iegādei un savu brīvo laiku. Zemessardze ieguva atzinību tautā. «Valdošie» laikus attapās un secināja, ka zemessardze izvēršas par draudu viņiem, valsts postītājiem un izlaupītājiem, un sāka to vājināt, ierobežojot zemessardzes skaitlisko pieaugumu. Pieņēma likumu par personīgo ieroču iegādi, turēšanu un nesāšanu pilsoņiem. (Nav noslēpums, kāds ir pilsoņu skaits, kuri nezina vai slikti zina latviešu valodu un nav lojāli pret latviešu valsti un latviešiem. Pret Latviju naidīgi noskaņotu pilsoņu skaits strauji pieaug, it īpaši pēdējos mēnešos.) Tam sekoja zemessardzes sadalīšana štatniekos un ārštatniekos. Par šādas sadales nepieciešamību un pamatojumu katram var būt savs viedoklis, bet ir nenoliedzama šo divu pušu interešu atšķirība. Štatniekiem tas ir labi apmaksāts darbs, kuru negribas zaudēt, un ārštatniekiem tas ir patriotisku pienākumu veikšana pret savu tautu un vlasti. Viens no pēdējiem «talantīgākājiem» jaunizgudrojumiem ir nesen izdotā pavēle par ieroču glabāšanas noteikumiem katra zemessarga dzīvesvietā. Šo pavēli zemessargi uztver kā ņirgāšanos. Pēc novatoru noteikumiem ierocis un ieroča aizslēgs ir jāglabā speciālā maisiņā, izjauktā veidā, un aptverei ir jābūt tukšai. Šo maisiņu aizzīmogo rotas komandieris. Savukārt ieroči un aizzīmogotie maisiņi jāglabā aizslēgtā metāla seifā vai skapī. Pavēles noteikumos un instrukcijās par ieročiem pastāv vēl citi absurdi rīkojumi. Ar šo pavēli ir izteikta neuzticība zemessargam, nerunājot par tās praktiskās izpildes iespēju un lietderību. Būtībā ir aizskarta zemessarga pašcieņa. Šo pavēli motivē ar to, ka tā paaugstināšot disciplīnu. Tātad pēc ZS vadības domām aizzīmogots maisiņš neļaus neapzinīgam zemessargam neatļauti izmantot ieroci. Pēc instrukcijas paredzēts, ka zemessargam ir atļauts maisiņu atvērt un sakārtot ieroci atbilstoši reglamentā nosacītajos gadījumos, par to iepriekš paziņojot savam komandierim.
Bet kāpēc šādas pavēles nav Drošības dienesta darbiniekiem, kas mēdz šaudīties kafejnīcās, un citām bruņotām struktūrām un visbeidzot daudzajām apsardzes firmām un firmiņām?
Vienīgais veids, kā uzlabot disciplīnu, sakārtotību un attieksmi pret ieroci, ir neatlaidīgs izskaidrošanas darbs, saistot to ar saprātīgu pārbaužu sistēmu. Neticu, ka to nesaprot paši pavēles gatavotāji.
Zemessardzē un bruņotos spēkos lielākoties vadībā ir cilvēki, kas dzimuši pēc 2. pasaules kara, un gandrīz visi viņi ir ieguvuši padomju «audzinošo» ideoloģiju un vēstures «zināšanas», kā arī darba organizāciju. LV bruņoto spēku štābā jau sen bija jābūt speciālai nodaļai, kas vadītu un uzraudzītu patriotiskās audzināšanas attīstību visās apakšvienībās. Tas ir tikpat svarīgi, cik apbruņojums!
Vairums latviešu zemessardzi uzskata par savu vienīgo aizstāvības un drošības vairogu. Kā latvieši jutīsies tad, ja to padarīs nespējīgu aizstāvēt?
Vai zemessargi izturēs kārtējo pārbaudījumu un kādas pavēles viņus gaida turpmāk?
Laimonis Gedrovičs
1999.g.
Avots:
Atslegas vārdi: zemessardze1