Es nāku no mazas tautas,
Kas ierī kā mežābols rūk,
Bet kurai ir zemnieku kauli,
Tik lēti kas nesabrūk.

Es nāku no mazas tautas,
Kas aizies, kā lielās iet.
Bet tomēr es gribu aiz matiem
Vēl saulrietu saturēt ciet.

Knuts Skujenieks,
Mordovijā 1965. g.

       Šīs dzejas rindas atmiņā uzvandīja A. Gāles «Viedoklis» laikraksta «Latvietis Latvijā» 13. numurā. Rakstā starp rindām var lasīt daudz vairāk nekā tekstā.
       Maldīgi būtu to uzskatīt par pesimisma vai sakāvnieciskuma standartparaugu, kaut gan, to izlasot, var rasties nomācoša sajūta.
       Raksta autors neapšaubāmi ir talantīgs, domājošs un patriotiski noskaņots vīrs. To pierāda arī tas, ka viņš regulāri lasa minēto laikrakstu, kura
       publicētajos rakstos patiešām ir donkihotisma pazīmes, bet jājautā: vai tad visa 50 okupācijas gados notikusī antikomunistiskā, pretpadomju un pretkrieviskā cīņa nebija viens spilgti izteikts donkihotisms?
       To pašu var teikt arī par paša A. Gāles kunga cīņu prettanku rotā un gaitām Gulagā, par viņa latvisko pašlepnumu, kas liedza padoties.
       To pašu var teikt par Knuta Skujenieka ciešanu gaitām Mordovijas lēģeros. Biju aculiecinieks tam, kā šis dzejnieks, lēģera pamatbarību – skābo rupjmaizi saēdies un pēc tam griezīgu sāpju mocīts (slimoja ar kuņģa čūlu), rokām pakrūti saķēris, rāvās čokurā un reiz pat sabruka uz ceļiem vaidēdams un rīstīdamies. Čekisti viņam vairākkārt piedāvāja rakstīt apžēlošanas lūgumu, nožēlot pret padomju varu sagrēkoto un braukt mājās ārstēties, bet donkihotisma apsēstais atteicās, jo viņš neuzskatīja par negodu sabrukt ceļos, slimības mocītam, bet uzskatīja, ka negods būtu zemoties saviem pāridarītājiem. Vēl vairāk: viņš nemitējās dzejot un ne viens vien viņa neatkārtojamais šedevrs radies tieši ieslodzījumā. 1968. gada 18. novembrī, kad latviešu patrioti Bruno Javoišs, Visvaldis Žīgurs un Gotarts Didžus organizēja visu laiku lielāko pretpadomju akciju, kāda jelkad notikusi Mordovijas lēģeros, Knuts Skujenieks tajā aktīvi piedalījās. Šai Latvijas Republikas piecdesmitās gadskārtas atzīmēšanas akcijā piedalījās apmēram divdesmit uzticamāko latviešu, trīs uzaicinātie lietuviešu, trīs igauņu un trīs ukraiņu pārstāvji. Sapulcējušies bijām atsevišķā telpā pie gara galda. Man bija gods teikt ievadvārdus, kam bija jābūt iespējami īsiem:
       «Godātie kungi! Šodien mēs esam sapulcējušies, lai atzīmētu Latvijas Republikas proklamēšanas piecdesmito gadskārtu. Šodien Latvijā un daudzās pasaules valstīs latviešu patrioti svin šos svētkus. Būsim arī mēs savās domās un sirdīs kopā ar viņiem. Pieminēsim tos varoņus, kuri ar smagiem upuriem izcīnīja mūsu tautai neatkarību. Apņemsimies arī mēs nest vēl lielākus upurus Latvijas brīvības atgūšanai. Tas, ka Latvija atkal būs neatkarīga un brīva valsts, ir vēsturiski un likumsakarīgi nosacīts. Dievs, svētī Latviju!»

       «Īsti donkihotiska runa!» izsauktos jebkurš prātīgs cilvēks.
       Notikumu pieminu tikai, lai pastāstītu, ka šīs sapulces programmas nagla bija tieši K. Skujenieka uzstāšanās, lai parādītu, kādos apstākļos un kādā sakarā slimais dzejnieks uzdrošinājās norunāt no pirmā līdz pēdējam vārdam Leonīda Breikša «Lūgšanu». Ja no daudzu simtu garās ar Trīszvaigžņu ordeni apbalvotās plejādes tikai kāds desmits ir augstā apbalvojuma patiesi cienīgs, tad vienam no pirmajiem tas pienākas tieši K. Skujeniekam. Un tieši par šo pārgalvīgo uzdrīkstēšanos.
       Skeptiķiem, kas apgalvos: kāda dzejoļa norunāšanu nevar uzskatīt par varoņdarbu, vēl nedaudz jāpaskaidro tie īpašie apstākļi, kādos tas tika darīts.
       Vispirms jāatgādina, ka tieši tajā pašā vakarā students Gunārs Priede Baložu restorānā nelielā kolēģu kompānijā, varbūt tieši tai pašā stundā, kad katordznieks K. Skujenieks runāja «Lūgšanu», piecēlies uzsauca īsu tostu latviešu tautai tik nozīmīgajam datumam par godu. Pēc nepilna gada pārdrošnieks ieradās Mordovijas 11. lēģerī, notiesāts uz četriem gadiem katorgas darbos par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Ja viņš savā tostā būtu kaut vai pieminējis Leonīda Breikša vārdu, ar tik niecīgu termiņu nebūtu ticis cauri. Saņemtu visus septiņus gadus, maksimāli piespriežamo pēc attiecīgā likuma panta, un uz Mordoviju nebrauktu viens, bet gan ar visu savu kompāniju.
       Mordovijā notikušo svinību dalībnieki riskēja tikt atkārtoti tiesāti un kā nelabojami recidīvisti saņemtu pie jau piespriestajiem termiņiem ne vairs septiņus gadus klāt, bet gan desmit. Tādu gadu skaitu piespriež, atkārtoti tiesājot. Un atkārtots pretpadomju pārkāpums ieslodzījuma vietā tika sodīts ar sevišķu bardzību. Un aizliegta literāra sacerējuma propagandētājs Knuts Skujenieks bija teorētiski nopelnījis visbargāko sodu. Jāpateicas Dievam, ka tik plašā kompānijā neatradās neviens provokators vai denuncētājs, kas arī uzskatāms par unikālu gadījumu. Tā donkihotu pasākums palika bez nevēlamām sekām. Jāpiezīmē, ka tajā piedalījās arī īpašā čekas izsekotāju uzmanībā esošais dzejnieks, filozofs Valdis Zariņš un visu laiku lielākais disidents Gunārs Astra.
       Es gribētu jautāt A. Gāles kungam: vai tauta, kurai ir tādi talanti kā viņš pats un Knuts Skujenieks, var tik bezcerīgi aiziet bojā? Vai donkihotu rīcība ir tik maznozīmīga un bezauglīga?
       Ļaunuma impērija joprojām tur Latviju savā varā ar piektās kolonnas, ar civilokupantu masu, ar kriminālmafijas un korumpēto rietumvalstu darboņu palīdzību, tomēr ar pretošanos 50 gadu okupācijas laikā tai nodarīti ievērojami zaudējumi. Vai Latvijas Republikas piecdesmito gadskārtu svinošie katordznieki zināja, ka pēc trīsdesmit gadiem visvarenajai sarkanajai impērijai noraus masku un tā no PSRS kļūs par parastu neprognozējamu Krieviju? Vai drīkstēja ticēt, ka tai būs jāpieļauj Vācijas apvienošanās, jāatsakās no Ungārijas, Polijas, Rumānijas un citu Eiropas tautu verdzināšanas? Un Ukraina, Kaukāza un Vidusāzijas republikas atsacīsies no «vecākā un labākā» brāļa pielūgšanas?
       Kaut cīņa nav galā un tik drīz vēl nebeigsies un latvju tautai līdz uzvarai ir grūts ceļš ejams, tomēr tādu likteni, kādu mums paredz pesimisti un skeptiķi, nepieļaut ir mūsu spēkos. Mums, latviešiem kā nācijai, ir jāveic sava misija, sava Dieva un dabas noliktā jeb nolemtā sūtība. Varmācīga, nedabiska nāve ir smags grēks. A. Gāles teiktais un K. Skujenieka dzejoļi sasaucas, papildina viens otru, mudina domāt, meklēt, darboties, tie brīdina no pasivitātes un aicina nezaudēt modrību. Autori nedaudz rindiņās pasaka vairāk nekā dažs biezos sējumos.
       Nacionālais partizāns Leons Paraseks pirms trīsdesmit gadiem teica: «Latviešu tautai reiz pienāks tā diena, kad no ikviena patriota būs atkarīgs tās liktenis, kad katram sava dzīvība būs jāmet tajā svaru kausā, kurš nosvērsies par tās nākotni.» Šī diena vairs nav tālu, un to paredz tādi vīri kā Kārlis Zuika un Juris Loze. Viņi savā rīcībā līdzinās profesionāliem šahistiem, kas paredz vairākus pretinieka gājienus uz priekšu un spēj atrast vienīgo pareizo pretgājienu.
       Sabiedriskā fonda «Latvietis» nodibināšana un laikraksta «Latvietis Latvijā» izdošana ir šie vienīgie pareizie gājieni un tie mūsu pazemoto, iznīcībai vai paverdzināšanai plānoto tautu izraus no mākslīgi radītās depresijas, ļaus atšķirt ienaidnieku no drauga, saliedēs un darīs neuzvaramu.

A. Šefers
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/18_augusts/lapa4.htm