Nokalne, sniegs lēnām ceļo uz ieleju. Es te esmu stāvu ielejā gaidu auksto laimi, tu saki ka tā nav laime tas ir aukstums mūsu starpā. Varbūt neapstrīdēšu tavu viedokli tas taču ir tik svarīgs. Stāvu, skatos un nemaz nebaidos nolekt no klints, pārvērst katra dzīvi ellē, smaidi, nekas drīz nākšu tavu dzīvi sajaukt . Klusums telefona klausulē, smadzeņu pelēkajā putrā sajukums elektroni skrien nekārtībā to ceļš pat dievam nav zināms. Es stāvu pasaules radības kronis noraugos savā pasaulē. Izšķīsti, pazūdi, nēsi vairs. Negribu ieraudzīt savu acu priekšā sniegu