Sen laiks - vecos ragaviņās un uz mežu. Johaidī. Tagad vēl jāgaida, lai sniegs uzsnieg. Kurš tad izdomās kādu citu braucamo, kur ietupināt savu veco.
Tie jaunie tak slinki, tik to vien prot, kā kritizēt, aizrādīt. Negrib pat taisīt biznesu un iet kādā partijā, jo uzreiz pie vadoša amata nevarot tikt.
Kas tos jaunos audzinājis? Nu tak tie veči, kuriem vieta nekur citur kā mežā. Tur jau, cerams, nebūs neviena balsošanas vieta iekārtota un viņi nevarēs nobalsot par tiem, kas sola nesamazināt pensijas. kam viņiem pensijas mežā vispār vajadzīgas?
Lai pārtiek no atmiņām par Tautas frontes laikiem. Atmiņās gremdēties ir veselīgi. Un iztiek no solījumiem vien.
Grūti tai mežā? Bet ko citu viņi pelnījuši, radot tik tādus, kuri runāt, ne darīt vien prot.
Sniega nav. Mežs vecajiem tik drīz vēl nedraud. Kokiem lapas pat nekrāsojas rudens skaistumā. Skaistums ir īsu mirkli, bet tās nokritušās lapas der mēslojumam citugad. Visas jau pa vējam neaizpūtīs uz mežu.
Nekas nemainās. Cik ilgi nemainīsies?