Pirmaja diena Dievs radija govi un teica: - Tu katru dienu pavadisi plava, dosi pienu, barosi savus telenus un fermera gimeni. Par to es tev davinu dzivi sesdesmit gadu garuma. Govs neapmierinati iebilda - Kapec man vajadzigs tik ilgs muzs? Man pietiek ar divdesmit gadiem, tapec parejos gadus vari atstat sev. Dievs piekrita. Otraja diena vins radija suni un teica: - Tu katru dienu sedesi pie majas vartiem un riesi uz katru, kas paies garam. Par to es tev davinu dzivi divdesmit gadu garuma. Suns pavisam noskuma un teica: - Tas riesanai butu ta ka par daudz! Man pietiks ar desmit gadiem, bet parejos vari paturet. Dievs atkal piekrita. Tresaja diena vins radija cilveku un vinam teica: - Ed, dzer, izklaidejies un baudi dzivi, kurai es tev davinu divdesmit gadu. Cilvekam muza garums nepatika: - Ko?! Tikai divdesmit gadu?! Klausies, Dievs, es nemsu savus divdesmit gadus, tad vel tos cetrdesmit gadus, ko atdeva govs, ka ari tos desmit, no kuriem atteicas suns. Septindesmit gadu bus man pietiekams laiks. Dievs teica: - Lai notiek, ka tu velies. Un tapec ta notiek, ka pirmos divdesmit dzives gadus mes gulam, edam, izklaidejamies; nakosos cetrdesmit gadus pulamies vaiga sviedros, lai pabarotu savu gimeni, bet pedejos desmit – sezam pie loga un aprejam katru, kas paiet garam.