Skatoties- ar ko viņs pats aizpilda šo miera brīdi. Ja vēlas domāt smagas domas, ļauties depresijai , sevis žēlošanai- okey, tā ir viņa izvēle. Bet mūsu nervu sistēma ir tā iekārtota, ka pēc emocionāla un fiziska pacēluma tai vajag miera periodu- lai uzkrātu spēku, atjaunotu resursus, lai mēs vienkārsi "nesaietu uz īso". Un tad var to miera brīdi piepildīt ar ko labu un noderīgu- sevis pilnveidošanu, atpūtu, speku uzkrāsanu, izziņu.Katra paša izvēle- ko un kā darīt ar savu dzivi.

Es dzīvoju mūzikas pasaulē, mani tādi nelabvēļi reti piemeklē  

Bet kādreiz vajag arī izbaudīt klususmu..un ieklausīties tajā,tad var arī sakārtot savas domas...

Vistrakāk ir būt nevienam nevajadzīgam...

   Kristietībā šīs jūtas tiek dēvētas par vienu no nāves grēkiem. Un, jāteic, ne bez pamata. Tieši lepnība, personiskā svarīguma izjūta ir ciešanu un slimību, bieži vien neārstējamu, kā arī nāves cēlonis. Tieši lepnība ir visu kaitīgo domu un emociju avots.
Jo tad, kad cilvēks sevi vērtē augstāk- vai zemāk- par kādu citu, viņš sāk nosodīt, nicināt, ienīst, aizkaitināties, izvirzīt pretenzijas. Sava pārākuma izjūta rada augstprātību un vēlēšanos pazemot (ar vārdiem, domām, rīcību). Personiskā svarīguma izjūta rada milzīgu zemapziņas agresiju, kas pēc tam pavēršas pret pašu autoru.
Šīs jūtas iezīmē cilvēka tiekšanos nostādīt sevi, savu saprātu, savu gudrību augstāk par Visumu, Dievu, augstāk par jebkuru un jebko šajā pasaulē. Lepns cilvēks nekādi nespēj un negrib pieņemt traumējošas savas dzīves situācijas, tas ir, situācijas, kas neatbilst viņa cerībām. Viņam ir sava apkārtējā pasaules izpratne, un viņš uzskata, ka tieši tā ir pati pareizākā un pati labākā. Viņš tiecas apkārtējo pasauli pakļaut sev, bieži vien- vardarbīgi. Tāpēc jebkura neatbilstība viņa uzskatiem par to, kādai jābūt apkārtējai pasaulei, izraisa viņa dvēselē agresīvu emociju- dusmu, aizvainojuma, naida, nicinājuma, skaudības, žēluma u.c.- uzliesmojumu. Bet tas savukārt noved pie dažādām slimībām un nāves.
Lepnība- tā ir iekšēja pārākuma izjūta vai arī, gluži otrādi, sevis noniecināšana. To pirmām kārtām izraisa neizpratne par savu patieso vietu Visumā, par savu uzdevumu, misiju šajā dzīvē, dzīves mērķa un jēgas apzināšanās trūkums. Iznāk, ka visa enerģija aiziet, tieši vai netieši pierādot savu taisnību, cīnoties ar apkārtējo pasauli. Iedomājieties, ka šūna sāktu cīnīties ar visu organismu un aizstāvēt savas intereses, nerēķinoties ar visa organisma interesēm. Vai tāda šūna organismam būtu vajadzīga? Vai šūna drīkst diktēt organismam savus noteikumus? Nē. Organisms tieksies no tās atbrīvoties, citādi tāda šūna pārvērtīsies vēža šūnā.

Bībelē par lepnību atrodamas brīnišķīgas rindas:
"Kur nāk lepnība, tur nāk arī negods, bet īstenā atziņa mīt pazemīgajos."
"Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekšu kļūst lepns,- un augstprātība nāk priekš bojā ejas."
"Ir labāk būt pazemīgā prātā ar nabagiem, nekā dalīties laupījumā ar augstprātīgajiem."
"Un kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts."
"Augstprātīgas acis un lepna gara stāja, kura it īpaši spilgti izpaužas bezdievja būtībā, ir grēks."
"Pazemības,- proti, Dieva bijības alga ir- bagātība, gods un dzīvība."
"Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu."