Rudens nav vienkārši neregulējama dabas stihija. Tas pienāk katru gadu pēc vasaras un pirms ziemas. Šogad par rudeni varētu teikt – dabas dāvana, Dievs mūs lutina. Neviens neuztraucas par to, kas būs rīt. Protams, kā vienmēr ir daži neapmierinātie, kas atgādina par “tālo” globālo sasilšanu, par to, ka lauksaimniekiem atkal varētu rasties jaunas problēmas... Ir arī tādi, kuri nenogurdināmi visu laiku, neraugoties ne uz kādiem laika apstākļiem, runā par integrāciju, korupciju, terorisma draudiem, vētrām citos kontinentos...

Kurš priecājas par skaistajām koku lapām, kas, dažādajās rudens krāsās iekrāsotas, stāv kokos? Ne tikai tās dažas komposta kaudzes, kurās pēc nobiršanas kādai daļai lapu paredzēta nenovēršama nāve. Pašlaik par lapu krāšņumu skaļi nerunājot priecājas vairums cilvēku. Tie daži tūkstoši Siguldas apkaimes apmeklētāju, kas koku lapu skaistumu var vērot no augšas rudens saulē, tāds nieks vien ir. Šodien praktiski katram ir iespēja pacelt acis un skatīties, kā nokrāsojušies koki, kuri visu laiku tiecas uz augšu. Koki vienmēr tiecas augšup. Tas tikai tāds sīkums, ka pašlaik krāšņās lapas bargais vējš nopūtīs un tad tās vienkārši sapūs, radot jaunu mēslojumu nākamajiem gadiem. Liktenis beidzas līdzīgi gan tām lapām, kuras nonāk komposta kaudzē, gan tām, kuras paliek turpat, kur nokritušas. Pašlaik lapas ir izcili skaistas. Jāprot tikai to skaistumu saskatīt. Saskatīšanas spēja arī varbūt ir Dieva dāvana...
Vai visiem jākļūst par dzejniekiem, lai runātu par zelta rudeni? Nē taču. Un vispār ikviens cilvēks savā būtībā ir dzejnieks. Tie atzītie dzejnieki prot atrast pareizos vārdus un sakārtot tos interesantā secībā. Savu prieku par labām lietām var izteikt arī klusējot. Vienkārši izteiksim to, jo ikdienā pietiek negāciju – jau pieminētās visiem kopējās un arī katram individuālās – viens ne tā paskatījās, cits nepateica gaidītos vārdus. Priecāsimies par skaistajām lapām. Visi zinām, ka tām nolemta nāve, bet pašlaik tās ir ļoti skaistas. Nedomāsim par nāvi tāpat, kā par to, ka jau rīt var uzsnigt sniegs.
Par koku lapām ne tikai rūpējušies, bet arī domājuši mūsu senči. To apliecina kaut vai daudzie ticējumi, kuros atspoguļojas arī vērojumi no gada gadā.
Daži no ticējumiem saistās ar cilvēka nāvi, kurai tāpat kā koku lapas, pakļauts ikviens. Piemēram – kad kokiem ilgi lapas stāv, tad to gadu maz mirst. Vai par to arī nav jāpriecājas?
Izrādās, šajā dzīvē viss ir saistīts. To var atzīt ar loģiskiem pamatojumiem un arī emocionāliem zibsnījumiem. Arī par to priecāsimies tāpat kā par skaistajām rudens lapām. Ārpusē kopējam priekam parādīsies lapu krāšņuma prieks. Ir taču vienalga, kas parādās, bet priecāsimies par to, ko redzam – krāsainās koku lapas, kuru daudzveidībā atklājas arī mūsu ikdiena. Ikdiena, kura nebūt nav tikai pelēka, kā to daži iedomājas. Ikdiena ir krāsaina. Tikai jāmāk to saskatīt. Tāpat kā zelta rudens lapu krāšņumu.
Personiski? Tā jau uzrakstīts gari. Tikai man arī ir rudens. Ja kāds agrāk būtu teicis, ka mans rudens būs šāds, es teicēju vienkārši nosistu. Kāds ir mans rudens? Baidos jums teikt, jo pienāks viens anonīms gļēvs niks un teiks - tu nepareizi domā, tev jādomā tā. Bet es domāju tā, kā es domāju. Un lapas ir skaistas arī ceļmalās.