Skaudība, pēc Austrumu filozofijas, ir viens no nāves grēkiem. Cilvēks, kuru pārņēmusi skaudība savā garīgajā izaugsmē un attīstībā ir apstājies, tas ir sastindzis un savu dvēseli ir aizvēris skaistajai Dieva pasaulei. Skaudību var salīdzināt ar melnu čūsku cilvēka pakrūtē, kura tur mīt un smacē cilvēku, atņem tā dzīvības dzirksti, iztukšojot un sagraujot, cilvēks, kurš sevī ir ielaidis šo čūsku, ir tās vergs, viņš vairs nespēj priecāties par citu veiksmi, laimi, par savu dzīvi, dabu un Dievu. Melnā čūska ik mirkli liek cilvēkam justies kā niecībai, liek nepārtraukti salīdzināt savu dzīvi ar citu dzīvēm, šī čūska nenogurdināmi norāda uz lietām, kuru Tev nav un kuras ir citiem. Skaudības pārņemts cilvēks nepārtraukti salīdzina savu dzīves kvalitāti ar citu cilvēku dzīves līmeni, tas var būt gan materiālais līmenis gan garīgais līmenis. Skaudība tāpat neuzrodas cilvēkā, tā liecina, ka viņam bērnībā vecāki nav izskaidrojuši ļoti svarīgas lietas par dzīvi; kāpēc vienam cilvēkam šeit ir vairāk, kālab vienam dzīve ir veiksmīgāka, bet otram ne tik veiksmīga.
Mūsu senči zināja dabas likumu, darbu padarīji – algu saņemsi, cilvēki ir aizmirsušu par šo ļoti svarīgo dzīves likumu, tava dzīve pilnībā ir tavu darbu augļu sekas, ja kādam iet kādā sfērā labāk, ir vairāk materiālo vērtību, vai garīgās izpratnes par Dieva likumiem uz zemes, tas liecina, ka cilvēks ir padarījis lielāku darbu nekā mēs, līdz ar to viņš arī no dzīves saņem lielāku atalgojumu. Tā nu šajā pasaulē ir iekārtots, ka bez darba nav un nekas nebūs, bezdarbība arī ir darbība, kura ienes augļus, tikai tie ir rūgtie augļi. Daudzi cilvēki nesaprot šo dzīves mehānismu.
Vēl skaudībai pamatā iet pastāvīga nepieciešamība salīdzināt sevi ar citiem, cilvēkam nav sapratnes, ka katrs šeit ir unikāls, ka Tev nav jāskatās uz citiem, bet gan uz sevi, ka Tev sevi jānes un jāprezentē pasaulei kā neatkārtojamu Dieva brīnumu. Tikko cilvēks sevi sāk salīdzināt ar citiem un meklē to pilnības un savas nepilnības, tā tajā pašā brīdī cilvēks izzūd kā indivīds un personība, viņš pazūd šajos iluzorajos salīdzinājumu maldos.
Lielāko sabiedrības daļu ir pārņēmusi patērētāja psiholoģija, visam jābūt pieejamam bez darba un pūlēm, bet ar šādu aplamu pasaules redzējumu cilvēks nekad neiegūs to, ko viņš vēlas, neizveidos skaistu garīgu un materiāli nodrošinātu, piepildītu dzīvi. Dievs vai kāds cits mūsu vietā to nedarīs, nātres, kuras grezno mājas priekšu pašas pēkšņi neizzudīs, būs vien jāņem rokās izkapts un jānopļauj. Cilvēkam draudzējoties ar skaudību, tā atņem neiedomājami daudz enerģijas un laika, kamēr cilvēks skaita otra maciņā naudu, to laiku, kuru tam patērē un velta, viņš varēja padarīt labu darbiņu par kuru būtu saņēmis naudu un viņa maciņš būtu kļuvis jau mazliet biezāks, un cik daudz savai dzīvei atvēlēto laiku cilvēks izmanto skaudībai un dažādām negācijām, tā visa ir zaudēta un nelietderīgi izmantota enerģija.
Lai atbrīvotos no skaudības ir tikai viens veids, ir jāapzinās un jāsaprot, ka visa pamatā ir darbs, darbu padarīsi saņemsi algu, tas ir jāsaprot, kālab kaimiņam ir vairāk naudas nekā mums vai tieši otrādāk, tās ir mazāk.