Pavisam nemanot ir pienācis rudens. Tas līdzi atnesa zelta kļavu lapas, zirnekļu tīklus, kas rotāti rasas pērlēm. Atmiņas par vasaru kļūst blāvākas .
Rudens ir arī tas laiks, kas papildina ne vien mūsu pagrabus ar bagātīgu ražu, bet arī mūsu domas ar skumjām noskaņām. Vēja šalkas, kas žēlabaini šalko starp koku galotnēm, un lietus lāses, kas neatlaidīgi un izmisīgi sitas loga rūtīs, paver ceļu melanholiskam noskaņojumam. Taču, neskatoties uz visu drūmo, ir jāprot atrast iemeslu, lai pasmaidītu. Tad pasaule liksies gaišāka un saulaināka. Starp mākoņiem uzausīs saule un noglāstīs sirdi ar saviem maigajiem, siltajiem stariem. Jācenšas koncentrēties uz visu priecīgo un pozitīvo. Galvenais, neļaut drēgnajai rudens vēsmai iezagties dvēselē, jo tā nežēlīgi izslauka visu iekšējo siltumu, sirdī rodas caurvējš. Taču ir iespējams paglābties, tikai ir jāaizver kādas no sirds durvīm, bet nedrīkst kļūdīties, jāliedz ieeja ļaunajam un jāatstāj labajam. Un varbūt tad uz lūpām atplauks smaids, pelēkās lietus lāses kļūs par saules vizuļiem, vēja gaudas pārvērtīsies prieka šalkās un jautrā krāsaino lapu čaboņā.