Nesaki man neko
Paklusē...
Ir vienkārši ļoti labi,
Ka tu esi šai pasaulē.

No tava glāsta zaros saplaukst ziedi,
Un marta vējos Tavu elpu jūt.
Jo bez tevis laikam īsti pavasari,
Nemaz virs zemes nevarētu būt.

Es ticu tev!
Tavam smaidam, tavam glāstam,
Tavam bargajam pārmetuma vārdam,
Tavam atklātajam stāstam, ko tu stāsti.
Es ticu Tev.
Jo mīlu...

Ieved mani mierīgos ūdeņos –
Tādi taču vēl pasaulē ir!
Apnikuši man daudzinātie,
Vētras un dziņu krasti.
Ieved mani mierīgos ūdeņos,
Dziļos, dzidros un zaigos.
Man ir vajadzīgs līdzsvars un klusums,
Un tava elpa uz vaiga.

Tu esi kā jūra, kā liedags silts,
Caur tevi viss dzīves guvums.
Tu esi atvars un drošais tilts,
Un dienu un rītausmu tuvums.

Tu piedod man, es negribēju tīšām
Tā neatļauti tevi iemīlēt,
Bet tici man – ir ļoti, ļoti grūti
Kaut ko šai muļķa sirdij pavēlēt.

Ja kaut kas skaists ir manā dzīvē bijis,
Tad tā ir pagātne, kas manī sāp un kvēl.
Jo skaists ir reizēm arī tas, kas paliek nesadzijis,
Par ko tik ļoti manai sirdij kaut kā žēl.

Tas viss kā pasakā, tik sen
Kā melodijā sirmā.
Par visu skaistākā,
Ir mīlestība pirmā!

Skaisti ir dzīvot, ja sapņi mums savijas,
Priekos daudz vieglāk ir divatā smiet.
Bēdas sāp vienādi - tavas un manējās,
Sāp..., tomēr divatā mazāk mazliet!

Es tev savu sirdi došu,
Tikai to nu zini gan...
Sīkās, mazās, neuzietās
Sirdslietiņas paliks man...
Kas būtu pasaule bez ziediem, putnu dziesmām un rītausmas skaistuma? Bet tā
būtu, tā ir. Bet kas būtu pasaule bez mīlestības? Tā zustu.

Mēdz sacīt,-būs saulaina vasara,jo raibi tauriņi lido.
Un dāsna būs rudens nogale, jo pīlādži kupenās bradā.
Pa pagalmiem lidos svēteļi un bērnus kā zirņus kaisīs,
Jo, papardes ziedu meklējot,kāds mīlas priekšautu raisīs.
Būs ziema kā māmuļa balta, snigs sniegi, vērpetes trauks.
Sīks asniņš zem palagiem baltiem klausīsies,
Pēc saules stariņa taujās.
Būs, noteikti būs dāsna pasaule
Ar visu, kas darbā svētīts.
Būs bērni, mīla un pasakas,-
Un kāds tās vienmēr stāstīs...

Paņem mani maigi, maigi
Velc sev tuvu klāt,
Apskauj mani bieži
Un lūdzu neatstāj.
Tavi apskāvieni
Kā sapņi man šķiet,
Neļauj man tiem garām iet.

Ausīs skan viens vārds
Ko vēlos Tev teikt,
Par mīlestību,
Par sapratni,
Par līdzjūtību,
Par visu.
Bet ne pārāk klusi,
Ne pārāk skaļi,
Ne pārāk gari,
Ne pārāk īsi.
Tad nu saņemos un saku,
Liels Paldies, ka tu man esi.