Sapurini rudenīgi ierūsganās cirtas un nebēdā, ka uz tumšbrūnā tērptajiem pleciem paliek dažs labs vijīgs mats - kā atlūzis stars vai kāda no senēģiptiešu saules dieva Ra tik daudzajām glāstošajām rokām.
Roka uz pleca...
Vēl tuvāk - rokas uz taviem pleciem. (Pat, ja tās nav dievišķas, bet pavisam dienišķas.)
Kaut kur vēl galotnēs turas pēdējie āboli.
Kaut kur dedzina tikko nobirušas, dzīvas lapas. Vējš iznēsā rūgteno smaržu, kas tā piestāv rudenim. Un saksenim, kurš saujām vien plūc vēl palikušās lapas no zariem nost.
Liec zeltainas liepu lapas uz plakstiem, sarkanu kļavlapu uz lūpām, bet ausīs -riekstu vai kastaņu klipšus. Jo tu esi rudens sieviete. Tāpēc ļaujies pīlādžu ķekaru oranžajam tonim un sūnu siltajam zaļumam. Rudens trakajiem, rudens maigajiem triepieniem: māla krāsas mārtiņrozēm un spītīgajām vēlziedēm. Tās godam sagaidīs sniegu.
Neskaties spogulī, jo rudenī visi spoguļi greizi un galīgi nepareizi. Tajos tu labākajā gadījumā ieraudzīsi vien izstīdzējušu pavasari, kas tikai jauc galvu.
Atceries - tu esi rudens sieviete.
Bet rudens sieviete blāzmo kā liesmaina kļava. Visu cauru gadu, visu cauru mūžu. Viņa lido ar lapu spārniem, plīvo, virpuļo... Tik tikko pieskardamās zemei. Palēkdamās un gaisā paceldamās. Visos logos ieskatīdamās.
Viņa lido arī tad, kad sēd parkā uz soliņa vai uz jumta malas. Arī tad, kad kājas stieg zemē, kad uz sirds guļ akmens, un arī tad, kad ir aizmigusi, jo tad viņa lido sapnī. Tikpat viegli kā nomodā.
Un tu esi - rudens sieviete. Arī ziemā, arī pavasarī, arī vasarā.
Tas nenozīmē ne kaislu atvasaru, ne rēnas norudenes. Nekā tamlīdzīga!
Rudens sieviete - tas ir nemainīgi un pastāvīgi, ja vien negribi sevi lauzt un samocīt. Tas ir - zeltaini oranžā aura. Mūžīgā liesma, ko jaut sevī pati un saredz citi. Ir - un viss! Atnāk kā neskaidra nojauta, līdz izaug par pārliecību.
Būt rudens sievietei - tas vienkārši ir Liktenis. Roka uz tava pleca - tā ir viņa roka. Reizēm - smaga, bet biežāk - paceļ tevi un ļauj lidot kā rūsganai lapai.
Un starot. /Nora Kalna