Zinu,kad mana gaita ir viegla un nevainojama. Kleita ar kurpēm ideāli saskan. Un kuplais rožu pušķis ir nevainojams. Ejot pa ietvi jaunās augspapēžu kurpes saskarē ar bruģi rada vieglus piesitienus. Klik-klak..itkā velreiz apliecinota,kad viss ir nevainojamākajā kartībā. Ak,labi. Ko es te izliekos! Patiesībā esmu pavisam satraukta un pašlaik daru visu,lai neviens to neievērotu no malas. Pamatīgs satraukums jau sākas tad,kad mammai neļavu izlaist pie pašas skolas. Mamma izlaida stāvlaukumā pie blakus mājas,kur krūmos jau bariņš zēnu pīpēja,bet neviena skatiens pat nepavērsās uz manu pusi. Ejot jau pie pašas skolas,ieraudzīju kādu sudrabotu bmw kas piebrauca pie pašas skolas. Un no viņa izkāpa kāda satriecoša meitene ar satriecošu zēnu. Bet labi,nepievērsīšu pārāk lielu uzmanību. Ieejot skolā zināju,kad man ir jāmeklē 203 kabinets,kas atradās 2 stāvā. Ieejot jaunajā klasē,biju nedaudz apstulbusi, jo biju pirmā. Apsēdos tuvāk logam. Pēc pāris minūtēm,jau sāka parādīties mani jaunie klasesbiedri. Un pēkšņi pa durvīm iegāja tā skaistā meitene,kura izkāpa no bmw. Un viņa nāca uz mana galdiņa pusi. „Esmu Evelīna,” teica viņa. „Es esmu Krista,” atbildēju. „Vai drīkstu tev sēdēt blakus?” drošā balsī jautāja Evelīna. Es biju pārsteigta,kad viņa gribēja sēdēt tieši man blakus, un es klusi atbildēju „protams.” Viņa apsēdās man blakus,tad noskanēja pirmais skolas zvans. Pa durvīm iegāja jauna,gļiti apģērpta skolotaja,kura iepazīstināja ar sevi,bija priecīga,kad mums ir tik jauka skolotāja. Pēc paris minūtēm,viņa mūs palaida mājas.Es un pārējie iedevām skolotājai sagādātas puķes. Un visi sāka virzīties uz durvju pusi.
Evelīna saķēra mani aiz rokas un izvilka arā no skolas. Tur atkal stāvēja sudrabotais bmw, viņa man vaicāja „šodien negribi braukt pie manis uz baļļuku?” jaukā tonī atbildēju „var jau,bet cikos sākās?”
„domāju,kad jau ap 18 visi būs,varbūt tu jau tagad gribi braukt ar mums?” viņa priecīgi vaicāja. „gribu.” Klusām atbildēju. No mašīnas izkāpa tas pats skaistais puisis,kuru jau no rīta redzēju. Viņš sevi iepazīstināja,kā ar Salvi. Tad mēs visi iekāpām mašīnā,un kādu pusstundu kaut kur braukājām,līdz piestājām pie kādas ļoti lielas mājas. Salvis izkāpa arā,tad Evelīna un,tad protams arī es. Evelīna gāja droši iekšā pa šiem lielajiem mājas durvīm. Salvis smejoši teica „ko tu rausties,te Evelīna dzīvo,ej taču drošāk iekšā!” es nedaudz šokā,kad Evelīna ir tik bagāta,bet neko viņai neteicu,gāju tālāk. Tad Evelīna mani paķēra aiz rokas un ievilka savā istabā,Salvis palika viesisatabā.
Evelīna man vaicāja „nu kāds tev liekas Salvis?” neintrāli centos atbildēt. „normāls!” viņa paskatījas un pasmīnēja uz manīm un teica „neuztraucies tas ir mans brālēns.” Es pasmaidīju un atbildēju „forši.” Viņa paskatījās un man šķiet saprata,kad man viņš patīk.Bija jau 17:30 lēnām sāka paradīties cilvēki,tā arī Alhohols un viss pārējais..

Pēc pāris minūtēm istabas jau bija pilnas. Evelīna mani aiz rokas saķērusi veda iepazīstināt ar pārējiem. Viņa mani pieveda pie kāda bariņa zēnu,kur bija arī Salvis. Evelīna atlaida manu roku un to saķēra Salvis. Viņš mani iepazīstināja ar šī bara zēniem.
-„varbūt izejam arā? Jo te jau kļūst ļoti skaļš.” Klusi jautāja Salvis.
-„labi.” Mierīgā balsī atbildēju,bet iekšā es biju satraukumu pilna,es nezināju ko viņš domā darīt. Mēs izgājām arā,pie šūpolem. Es apsēdos un viņš mani šupināja, viss kā sapnī. Kad mēs nokāpām no šūpolēm,viņš mani paņēma aiz rokas, pievilka sev tuvu,tuvu klāt un noskūpstīja. Es jutos kā septītajās debesīs.
-„vai tev patika?” viņš jautāja.
-„varēji jau labāk.” Smiedamies atbildēju. Viņš mani atkal saķēra un šoreiz,tas bija vel labāk nekā pirmstam. Viņs paņēma mani aiz rokas un ieveda atpakaļ mājā. Tad Evelīna pieskrēja mums klāt un iedeva katram pa glāzei kāda kokteiļa. Tākā alhohulu bieži nelietoju ātri ierēbu. Un atskārdu ka ir jau divpatsmit vakarā. Un man rīt jāiet uz skolu. Tākā viņa nedzīvo centrā,man vajadzēja domāt,kā uz turieni tikt, apsēdos un nezināju,ko lai dara. Mammai zvanīt arī negribās,tad Salvis piesēdās man blakus.
-„kas ir mazā,par kaut ko uztraucies?” Salvis prasīja.
-„man drīz ir jādodas mājas,bet es nezinu ar ko lai es tieku līdz centram.” Zemā tonī atbildēju.
-„nac līdzi,es tevi aizvedīšu.”
Viņš teica. Viņš man atvēra sava sudrabotā BMW durvis. Es iekāpu iekšā. Pēc kādām divdesmit minūtēm bijām pie manas mājas. Viņš izkāpa un atkal atvēra man durvis un pavadīja līdz pašām dzīvokļa durvīm. Un uz atvadām viņš man iedeva buču uz vaiga.
-„tad jau tiksimies rīt skolā,mazā!” viņš teica.
-„protams.” Laimīgi atteicu. Atvēru durvis ar savu atslēgu,jo negribēju modināt mammu. Atskārdu kad durvis ir vaļā,ieejot mājās gaisma dega. Iegāju istabā pārbijusies,jo parasti mamma guļ jau un gaisma nedeg. Ieejot istabā pamanīju,kad mamma ir aizmigusi lasot grāmatu un nebija islēgusi gaismu. Ātri iegāju dušā un sameklēju ko vilkšu rīt. Un tad aizgāju gulēt. Sapņoju tikai par Salvi..vai rītā es viņu satikšu..

Šoreiz mammai ļāvu izlaist pie pašas skolas. Izkāpusi arā Salvi neredzēju. Iegāju skolā pie stundu saraksta. Pirmā bija latviešu valoda 123. kabinetā. Tas bija tepat dažu soļu attalumā. Ieejot klasē bija tikai Eva ar Inetu un Andris ar Ivaru. Apsēdos atkal tuvāk logam. Tad nāca vel daži zēni un tad arī Evelīna. Evelīna apsēdās atkal man blakus. Un sāka runāt par vakardienu.
„Nu Krist,kā tev vakardien gāja ar Salvi?”
piesarkusi atbildēju
„Godīgi sakot,viņš ir Ideāls.” „mēs vakardien par tevīm runājam un viņam tu arī patīc..”
tad noskanēja zvans. Ienāca skolotāja. Viņa iepazīstināja ar sevi un sāka stundu. Atkal bija jaatkarto gramatika. Nākamā stunda bija Ķīmija 304. kabinetā..tā pagāja visa diena staigājot no stāva uz stāvu, bet tā ari Salvi nesatiku. Stundas beidzās. Ejot arā no skolas,Evelīna pieskrēja man klāt un vaicāja
„šodien negribi aiziet kaut kur patusēt?” „varētu vispār.”
Atbildēju viņai. Tad Evelīnai iezvanījās telefons. „es jau ar Kristu tevi gaidām pie skolas,brauc atrāk” viņa teica nezināmajam cilvēkam pa telefonu. Es ari neuzdrošinājos pajautāt kas viņš ir. Tad piebrauca,kaut kur redzēta mašīna..Sudrabots BMW..SALVIS! Es kļuvu laimīga. Viņš izkāpa no mašīnas apķēra Evelīnu un tad nāca tuvāk man..Viņš mani apķēra un nobučoju,es atkal biju septītajās debesīs. Mēs iekāpām mašīnā. Un tad devāmies..Apstājāmies pie kāda bāra. Izkāpām un gājām uz viņu. Evelīnu ielaida tāpat arī mani,pat nejautājot kas mēs esam,apliecības. Paskatījās uz Evelīnu un Salvi, un pasmaidīja..Ieejot iekšā,Evelīna pasūtīja kokteiļus. „kā tu tiki iekšā? Tu taču arī neesi pilngadīga..” vaicāju viņai.. „neuztraucies,šis ir mana tēva bārs.” Viņa pasmaidīdama teica. Pat nebiju iedomājusies,kad viņa ir tik bagāta. Izdzērām paris kokteiļu un devāmies. Mani ieveda mājas. Un viņi aizbrauca kaut kur. Ieejot mājas ķēros pie grāmatām. Iegāju dušā un ieslēdzu datoru. Iegāju draugos un tur bija viens uzzaicinājums. Un tas bija Salvis. Uzzaicināja tekstā bija rakstīts. –mazā, paldies par vakarvakaru un šodienu. ;* - ak dievs,esmu septītajās debesīs. Protams, apstiprināju..Tad izslēdzu datoru un devos gulēt..
Katru dienu kaut kur braucām. Es,Salvis un Evelīna. Te nu, vienu oktobra dienu. Bija kāda liela ballīte,kur tiku ielugta tikai es. Protams,aizbraucu. Un tu atkal bija kāds puišu bariņš. Ballīti organizēja Andris. Jā,viņš bija skaists,bet man bija Salvis. Andrim bija brālis Rihards. Es biju kā trešais lieks,jo nevienu nepazīnu. Domāju iet mājās, jau esot gandrīz pie durvīm,kāds mani pasauca,tas bija Rihards. Viņš vaicāja : „ uz
kurieni,tad jau sataisījies,ballīte jau tikai tiko sākas.”
Es strauji atbildēju..
: „man ir jādodas mājas.” Viņš mani saķēra aiz rokas un uzvilka augšā,es pretodamies, negribēju kāpt augšā,bet viņš mani uzvilka augšā. Viņš mani ievilka kādā istabā. Es biju satraukta. Viņš aizslēdza durvis. Es atri uzrakstīju Salvim sms,kamēr Rihards bija iegājis toletē. Sms bija rakstīts –
lūdzu brauc man pakaļ,un atri,lūdzu. Esmu tajā ballītē. Otrajā stāvā,kaut kādā istabā. Ātri
. – nosutīju,tieši,kad viņš ienāca istabā. Rihards bija pamatīgi ierēbis. Viņš nāca ar vien tuvāk, es atkapos. Es biju pie pašas sienas,viņš nāca ar vien tuvāk un tuvāk. Es negribēju lai tas notiek. Tādēļ paņēmu pirmo priekšmetu,kad man pagadījās un tā bija kāda stilka pudele, es viņam ar viņu iesitu pa galvu, viņa izšķīda. Es satraukumu pilna, izņemu atslēgu no viņa kabatas un skrēju lejā. Kad izskrēju arā no mājas, redzēju kā brauc sudrabots bmw skrēju tuvāk. Mašīna apstājās izkāpa Salvis es pieskrēju un apķēru viņu, es jutos drošībā,viņš mani aizveda mājās. Paceļam mēs klusējām neko nerunājām,līdz manām mājās. Es viņam atri iedevu buču un uzskrēju augšā uz dzīvokli,lai esmu drošībā. Biju satraukta,jo nezināju,kas ir ar Rihardu..


PROTAMS,ir vel,be domaju,kad te ir bezjedzigi likt,vel garaku..
stasts pašas sacerets,stāsts tapa,izlasot gramatu PATRICIJAS DIENASGRĀMATA. un tad gribejas izveidot kko lidzigu. ir daudz gramatikas kļudas,bet tas ir tikai sakums. ;)