.............Paldies, Skolotā, ka runājāt ar mani, kā ar līdzcilvēku.
.............Paldies, ka nemoralizējāt, bet centāties saprast.
.............Paldies, ka pieņēmāt mani ar visiem maniem asumiem, maksimālisma reizēm tik dumjajām izpausmēm, jā, par to paldies, dažiem, DAŽIEM., tikai- DAŽIEM.

            NEPALDIES..tiem ar lineālu, ar saviem stulbajiem priekšstatiem, kas ir kas un kādam jābūt kam, nepaldies par to, ka necietāt, ka nepiebalsoju, par to, ka tik daudz sava jaun.maksimālisma bija jāpatērē, kādās idiotiskās sarunās jāpiedalās, kad atsacījos tajā tur......masu organizācijā iestāties. Paldies, kaut- ar visiem draudiem- KA tā arī nepabāzāt zem sevis.

          JO TAD, KAD CITAS DVĒSMAS JAU DVESA, DAUDZI NO JUMS PĒKŠŅI PRATĀT CITU, ATMODUŠOS ĢĪMI RĀDĪT.Žēl, ka dAudzu no VISlabākajiem, manā skolā  jau vairs nebija, neizturēja spiedienu; īpaši žēl par Fēliksu, kurš mani, padsmitnieci, nedomādams, kā tas var beigties Viņam, ar stopiem uz Aglonu aizveda.
Bet- Vuiņš jau bija ar spaārniem, un tāpec....tas viss..tik ātri....

Paldies par izcilu aktiermākslas stundu, daudziem no maniem jaukajiem skolotājiem.

Kādā nolūkā var lūgties
Cilvēks var lūgties, lai būtu kopā ar Dievu, lai Viņu slavētu un pagodinātu, lai kaut ko lūgtu Dievam, lai samierinātos ar Dievu, lai pateiktos Dievam. Kad mēs skatām kādu meistardarbu, mēs izsakām savu apbrīnu. Tāpat mēs gribam slavēt Dievu, kad mēs redzam Dieva brīnišķos darbus. Lūgšana, kas Dievam kaut ko lūdz, ir kā klauvētājs pie durvīm. Taču tikpat svarīgi lūgšanā ir arī klausīties. Mēģināt sadzirdēt, ko Dievs grib pasacīt mums.
Kas lūdz piedošanu par grēkiem, tas izsaka nožēlas lūgšana, tāpat kā kādreiz to darīja muitnieks templī, tāpat kā to darīja ķēniņš Dāvids.

Ko nedrīkst aizmirst lūdzoties
Lai zinātu, kāds ir Dievs, ko pielūdzu, man jāskatās uz cilvēktapušo Jēzu. Ja es gribu zināt, kā darbojas Dievs, man jāskatās uz cilvēktapušo Jēzu. Ja es to neievēroju, var rasties maldīgi priekšstati par Dievu. Reizēm pastāv tendence Dievu izmantot savās interesēs, kad manās lūgšanās nav runa par Dievu, bet tikai par mani pašu. Es vēršos pie Dieva, jo es gribu, lai mani uzklausa. Patiesībā lūgšanas dzīve ir kas vairāk. Tas ir Dievs, kas man ir svarīgs. Es negribu nākt pie Viņa tikai tad, kad man ir kas vajadzīgs. Viņš ir manas sirds lielais Draugs. Dievs mūs mīl vienmēr. Viņš dāvina Savu mīlestību, žēlastību, kad vēlas, cik vēlas un tādu, kāda mums ir visnepieciešamākā. Tādēļ kļūdīgs ir viedoklis, ka Dievs man dod tik daudz žēlastību, cik es ar savu upuri vai lūgšana nopelnu. Šādi izprastu dievbijību var saukt par aprēķina dievbijību, kas cilvēku padara par farizeju, kas sit sev uz pleca: "Cik es esmu labs lūdzējs!"