(no Ermas Bombekas - psiholoģes - viņa mirst, jo ir slima ar vēzi)
Kad justos slima, es ietu gulēt tā vietā, lai izliktos, ka pasaule bez manis pārstātu griezties.
Es nodedzinātu to sārto sveci, kas bija veidota kā roze, pirms tā izkusa plauktā.
Es mazāk runātu un vairāk klausītos.
Es aicinātu draugus uz pusdienām pat tad, kad paklājs neiztīrīts un dīvāns samīcīts.
Es ēstu popkornu arī viesistabā un mazāk raizētos par gružiem, kad kāds iedegtu uguni kamīnā.
Es atlicinātu laiku, lai klausītos vectēva jaunības atmiņas.
Es nekad vairs nepieprasītu aizvērt mašīnas logus vasaras dienā tikai tāpēc, lai vējš nesajauktu manus matus.
Ar saviem bērniem es sēdētu pļavā un spēlētos ar zāles stiebriem.
Es raudātu un smietos mazāk skatoties televīzoru, bet vairāk vērojot dzīvi.
Es nekad nepirktu neko tikai tāpēc, ka tas ir praktisks, lēts vai ar mūža garantiju.
Tā vietā, lai nevēlētos 9 mēnešu grūtniecību, es izjustu katru mirkli un apjaustu, ka šī ir vienigā iespēja būt klāt esošajā Dieva brīnumā.
Kad mani bērni mani nevaldāmi skūpstītu, es nekad vairs neteiktu pietiek, tagad ejiet mazgāt rokas uz pusdienām...
Būtu vairāk: Es mīlu! un mazāk: Man žēl!
Būtu dzīvei cits piesitiens.
Es tvertu katru minūti - skatītos un patiesi redzētu, izdzīvotu un - nekad to nenožēlotu.
Pārstātu šķendēties par sīkumiem ,uztraukties par tiem, kuriem nepatīku;domāt, kam ir vairāk un kas ko dara.
Es sargātu attiecības ar tiem, kuri mani mīl.
Vairāk domātu, ar ko Dievs mani ir svētījis un ko es katru dienu varu darīt, lai sevi attīstītu, pilnveidotu psihiski, fiziski, emocionāli un garīgi.
Dzīve ir pārāk īsa, lai ļautu tai paslīdēt garām. Ir tikai mirklis un tad tas paiet.