Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdzia tālu skriet,
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst.-
Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā:
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,
No stiprākā samīts, vājākais kur lūzt
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.