Izrādās, ka Latvijai bijusi lieliska izdevība iekļūt Ginesa rekordu grāmatā, jo esam pasaulē vienīgā valsts, kuras prezidents nezina savas zemes un tautas vēsturi. Pierādījums? Pagājušā gada nogalē NRA bija publicēts attēls, kur G. Ulmanis  pārdesmit vēsturnieku sabiedrībā mēģina safabricēt Latvijas vēsturi. Normāli domājošam gan uzreiz bija skaidrs, ka šī lielā konference neko nespēs sameistarot. Visi pieaicinātie vēsturnieki taču ir padomju laika produkts, bez izņēmuma visiem smadzenēs ir zīmogs: «Made in USSR». Šķiet, ka to sapratis arī pats G. Ulmanis: šā gada 16. marta NRA 8. lappusē neliels raksts vēsta, ka viņš talkā aicina ārvalstu vēsturniekus. Uzaicināti esot jau pieci, bet grasoties aicināt vēl vismaz trīs – no Lielbritānijas, Krievijas(!) un USA. Par komisijas priekšsēdētāju aicināšot bijušo Zviedrijas premjerministru Kārli Biltu, kura izlēcienus gan derētu atcerēties.
       Nav ne mazāko ilūziju par šīs komisijas darba rezultātiem jau sastāva dēļ vien. Bet cik šāds eksperiments maksās? Zinot ārzemnieku lielās algas, ir skaidrs, ka par pāris latiem dienā viņi nestrādās. Kādēļ visa šī ķēmošanās vajadzīga? 16. martā pie Brīvības pieminekļa pulcējās daudzi čekas pagrabos, Gulaga «sanatorijās» skolotu vēstures liecinieku, no kuriem mūsu bezmugurkaulainie bēg kā velns no krusta. Esmu viens no šī laika lieciniekiem, tāpēc rakstu neliela vēstures posma bezkaislīgu izklāstu.
       Kad 1940. g. 17. jūnijā Latvijā iebruka PSRS zaldātu un tanku ordas, atradās karjeristi un padibenes, kas steidzās sadarboties ar okupantiem. Kopā ar tiem vienā vienīgā baigā gadā tie paguva pastrādāt asinis stindzinošus noziegumus, kuru autentiskumu nelietīgi elementi apšauba tāpēc vien, ka grāmata «Baigais gads» izdota vācu laikā.
       Pēc 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanām tauta bija izmisumā. Kas nu būs? Atbilde nāca negaidīti drīz – zibenskara veidā. Jau 1. jūlijā vācu karavīri, ziedu klēpjiem sveikti, maršēja Rīgas ielās. Tajā dienā nebija svarīgi, kas viņi bija – vācieši, ķīnieši, kaut vai hotentoti, bet viņi aiztrieca sarkanos slepkavas, kam līdzi aizbēga tie, kas bija piedalījušies baigā gada zvērībās. Tur līdzskrējējus kopā ar krietnu piedevu cittautiešu saformēja vienībās, bet formējumus nosauca par latviešu divīzijām. Krieviski aurodami: «Par Staļinu, par dzimteni», viņi atgriezās Latvijā un pēc kara tika godināti par atbrīvotājiem, celti amatos, apveltīti dažādām priekšrocībām. Daudzi strādāja represīvos orgānos, vajāja patriotus.
       Tagad viņi pasteigušies pārkrāsoties. Ir tāds pārkrāsošanās laiks. Sarkanarmieši sevi tagad sauc par antihitleriskās alianses karotājiem, tāpat kā Vilis Samsons no PSRS varoņa – sarkanā partizāna – kļuvis par pretvācu partizānu.
       Mazliet par laiku, ko komunistiskie varas vīri sauc par vācu okupācijas laiku. PSRS okupācijas laikā izceptie vēsturnieki arī tā sauc šo laiku jo, lūk, sarkanie esot paglābuši latviešu tautu no nacistiskajiem slepkavām. Lai aiz šiem meliem noslēptu savas ļaundarības. Daļa lētticīgo antiņu tam arī notic! Tie, kas tai laikā nav dzīvojuši. Iznāk, ka pēc ziedu pasniegšanas tūliņ vajadzēja sākt šaut uz vāciešiem, lai staļiniskie bendes drīzāk nāktu atpakaļ. Lai nu vācieši citur rīkojās, kā atzina par labāku, taču tik stulbi viņi tomēr nebija, ka tur, kur tos sagaida ar ziediem, sāktu slepkavot tautu un radītu savā frontes aizmugurē naidīgu vidi. Tieši otrādi – ar vāciešiem kopā karoja 140 tūkstoši vīru un, vācu armijai atkāpjoties, līdzi aizgāja milzums latviešu meitu un dēlu.
       Daudzi, tai skaitā «lielais» Vilis, vaimanā par šķietamo traģēdiju, ka latvieši karojuši, svešā formā tērpti. Mazi bērni savā muļķībā arī mantas vērtē pēc ārējā iesaiņojuma, nevis pēc satura. Pat rietumos mūsu leģionārus uzskatīja par karavīriem, nevis esesiešiem. Tur nevajāja ne ģenerāli Bangerski, ne pulkvežus Lobi, Krīpēnu un citus. Pat krievi pēc kapitulācijas leģionārus ievietoja gūstekņu nometnēs, no kurienes pēc tā saucamās filtrācijas atlaida mājās.
       Tikai pēdējos gados, kad sāk aptrūkt iegansta propagandiskiem uzbrukumiem, savu impērisko mērķu maskēšanai leģionāri tiek kvalificēti par nacistiem. Mūsu stulbie auni blēj līdz. Kaunas no mūsu drosmīgajiem vīriem, kuru sargāto Kurzemes cietoksni Staļinam neizdevās ieņemt, kaut Berlīnē jau maršēja krievu zaldāti un virs Reihstāga plīvoja PSRS karogs.
       Mūsu jaunā paaudze zina tādus «cīnītājus» kā Zoja Kosmodemjanska, Matrosovs, Pokriškins, Kožedubs, Meresjevs u.c., bet nezina tādus latviešu vīrus kā pulkvežus Lobi, Skaistlauku, Silgaili, Krīpēnu, Veisu u.c., kā arī zemāku pakāpju karavīrus – Laumani, Abakuku, Hāzneri, Švarcbergu, Pētersonu, Graumani u.c. Kauns tautai, kas nezina savus varoņus!
       Dainis Lemešonoks š.g. 16. marta NRA publicētajā rakstā «Kas slēpjas aiz biezajiem aizkariem?» ievietojis veselu galeriju vācu virsnieku, kam ar mūsu leģionāriem nav nekāda sakara. Trūkst tur vēl Brauhiča, Jodla, Keitela, Kaltenbrunnera. Tekstā Lemešonoks atsaucas uz Vizmas Belševicas okupācijas laikā rakstīto bērnu grāmatiņu «Bille dzīvo tālāk». Atradis vēsturisku dokumentu! Būtu labāk pajautājis Belševicai, kurā vietā Rīgā viņa redzējusi sasalušu līķu grēdas? Vai viņa nav Rīgu sajaukusi ar Kolimu, Krasnojarsku vai Vorkutu?
       Tajā pat lappusē ir Māra Krautmaņa filozofēšana par to, kādus zaudējumus Latvijas ekonomikai sagādājis Jura Dalbiņa gājiens 16. martā pie Brīvības pieminekļa. Goda vīra drosmīgu rīcību aprēķina latos un santīmos! Labāk būtu parēķinājis, cik maksā G. Ulmaņa bezmērķīgie 60 ārzemju braucieni un vēsturnieku komisija?
       Nākamā dienā tai pat avīzē Ilona Klinšāne–Bērziņa klaigā par polītiskās tuvredzības trakumu. Tas nebija trakums, kad TB/LNNK ierosināja 16. martu nosaukt par leģionāru dienu. Trakums bija tas, ka tie, kuru tēvus, vectēvus, partijas biedrus leģionāri frontē sita kā pelavmaisus, panāca, ka 16. martu nosauca par latviešu karavīru dienu. Nesen lielais Vilis atgādināja, ka bija gan grūti šādu lēmumu panākt. Ielika vienlīdzības zīmi starp leģionāriem, sarkanarmiešiem, afgāņu kāvējiem, Ļeņina sargātājiem, Deņikina, Judeniča, Kolčaka kaustītājiem utt. Drīz vien šādā garā panāks, ka vienlīdzīgi brīvības cīnītāji būs Gunārs Astra un Rubiks vai Noviks. Varbūt sāksim svinēt kopā 18. Novembri un Oktobra revolūcijas dienu?
       Daudzi jau muld par 11. novembri, kam pievienošot visu karavīru dienu. Rokas nost no Lāčplēša dienas! Tā diena ir svēta. Neaizskarama.
       17. marta NRS pirmajā lappusē ir raksts «Kā izravēt ierakumus», kur zem attēla ir paraksts: «Tēvzemiešu līderi Tabūns, Dobelis un Ķimenis neuztraucas par to, ko šodien rakstīs pasaules avīzes.» Atkal nožēlojamā iztapība pasaulei. Kad reiz beigsim locīties visos vējos? Vai nav laiks atgādināt mūsu «rietumu draugiem», kā viņi pieteica Somijai karu 1944. g. vasarā, lai somi izstātos no kara un krievi ātrāk iekarotu Baltiju? Ka viņi mūs pārdeva Staļinam Teherānā, Jaltā, Potsdamā. Ka viņu sabiedrotais bija lielais tautu slepkava Staļins. Ka viņi nometa atombumbu uz Hirosimu un Nagasaki. Ka viņu aviācija sagrāva vācu pilsētas utt.
       Bet bija arī otra alianse. Antiboļševistiskā. Romas, Berlīnes – Tokio ass. Bez Itālijas un Vācijas tur vēl karoja Rumānija, Ungārija. 1941. gada 25. jūnijā pievienojās Somija, piesakot karu PSRS, cerībā atgūt atņemto Karēliju. Šī koalīcija karu zaudēja. Par to tagad ņirgājas, paši tēlojot sētos.
       Tādas, lūk, ir dažas vēstures epizodes, kuru patiesīgumu var apliecināt tūkstošiem Gulaga augstskolu beigušo. Pilnīgu Latvijas vēsturi no šo sievu un vīru atmiņām varētu uzrakstīt, neizdodot ne santīma, norobežojoties no tiem, kas lauza galvas par budžeta fiskālo deficītu, bet pašiem ir absolūts prāta, goda, pašcieņas un sirdsapziņas deficīts.

J. Freimanis,
Nacionālais partizāns
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/12_maijs/lapa3.htm