Nav tādas partijas, kuŗas programmā nebūtu atrodami solījumi darboties savu vēlētāju interesēs. Bet kā ar konkrētiem darbiem?
       Ikviens vēlētājs būtu ieinteresēts, lai partijas izbeigtu savstarpējos kaŗus un visu laiku un enerģiju veltītu sabiedrības vajadzību risināšanai. It īpaši tas attiecināms uz sociāldemokrātiem un Tautas partiju, kas ienākušas Saeimā pirmo reizi un nav vainojamas «pārpildīto rietumu lietā», nesamērīgo algu atšķirībā un tautas izmiršanas cēloņu radīšanā. Tāpēc vēlētājiem ir pilnīgs pamats vislielākās cerības par tautsaimniecisku progresu gaidīt tieši no abu šo partiju radošas un konstruktīvas sadarbības. Tāpēc agrākie principiālie iebildumi – «mēs nepiedalīsimies, ja kaut viens no pretējās partijas deputātiem atradīsies valdībā» – būtu tagad jāatstāj aiz Saeimas durvīm. Tādas prasības izvirza gan deputāta misija, gan vēlētāju intereses.
       Sīki ķīviņi un personisko vājību pieteikšana par savas partijas polītiku – tā ir mūsu, vēlētāju, privilēģija, bet, kļūstot par deputātiem, nāktos atteikties no saviem aizspriedumiem: jāsāk domāt visas sabiedrības mērogā.
       Vērtējot iepriekšējo Saeimu darbu, jādomā arī par to, vai mūsu pēcokupācijas apstākļos nav jāuzliek deputātiem tādi paši ierobežojumi kā prezidentam, lai viņu pilnvaru laiks nepārsniegtu divu Saeimu periodu, jo vairāku iepriekšējo Saeimu deputātu darbībā drīzāk vērojama degradācija nekā progress. 5. un 6. Saeimas laikā vērojamais nelielais ekonomiskais progress skaidrojams galvenokārt ar ražošanas vadītāju un zemniecības pašaizliedzīgo darbu, taču nozarēs, par kuŗām atbildīga tieši Saeima un valdība, problēmas ir tikai vēl vairāk samilzušas: noziedzība pieaug, iesaistoties gados arvien jaunākiem cilvēkiem, pat bērniem, ģimeņu problēmas padziļinās, alkoholisms iet plašumā, ierēdņu patvaļa, korupcija kļūst aizvien nekautrīgāka, neviena polītiskā slepkavība nav atklāta, Saeimas izmeklēšanas komisijas tikai nelietderīgi izšķiež mūsu līdzekļus, neko līdz galam nenoskaidrojot, latvieši joprojām vairāk mirst nekā dzimst utt. Lai neatkārtotu iepriekšējo Saeimu kļūdas, varbūt pašreizējai valdībai, izstrādājot valdības deklarāciju, ļausim tajā ieplānot arī minēto problēmu samazināšanas apjomu un termiņu, kādā šis samazinājums tiks veikts? Ja minētajā termiņā problēmas netiek samazinātas, jānāk jaunai valdībai un jāraksta jauna konkrēta deklarācija. Ja arī otra valdība noteiktā laikā neizpilda savu deklarāciju, jāatkāpjas Saeimai un jārīko jaunas vēlēšanas.
       Līdz šim ir bijis tā: jo augstāks amats, jo lielāka bezatbildība, un, jo lielāka alga, jo mazāki nodokļi.
       Iepriekšējā Saeimā daudzi taisnojās, ka lielākas algas viņi gribot tikai tāpēc, lai firmas viņus nepārpirktu. Lūk, kāda tautas kalpu morāle! Nevis patriotisma mudināti viņi iekļuvuši Saeimā, bet gan lielas algas un privilēģiju mudināti.
       Man būtu Labanovska un Lagzdiņa kungiem lūgums: rakstīt savu partiju īsu sadarbības projektu, lai mēs, vēlētāji, varētu redzēt kuŗiem deputātiem kādi ir iebildumi pret šādu sadarbību: nākamās vēlēšanas nav aiz kalniem. Personisko ambīciju pārpilnie viens otram gadu garumā cenšas atkaŗot dažus tūkstošus, un, protams, viņiem trūkst laika un padoma, kā atkaŗot trīs miljonus un kā neļaut katru dienu pāri robežai ienākt kontrabandai vesela miljona vērtībā.
       Visas minētās problēmas ir atrisināmas, jo kaŗš mūsu zemei pāri nav gājis un lielas dabas katastrofas mūs nav piemeklējušas. Ir trūcis tikai vadītāju veselā saprāta un morāles.

Vilis Cīpurs,
joprojām represētais
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/12_maijs/lapa4.htm