Brīvība...

Kad tu skaties spogulī, ko tu redzi? Vai tu redzi sevi jeb tikai kaut ko, kas varētu būt tu. Kāda atšķirība? Pirmais ir neierobežotas apziņas būtne, kas dara to, ko vēlas (vismaz tā mums liekas), bet otrs ir tikai plakana pirmā kopija un ilūzija par sevi, jo ir ieslodzīts pats savos izveidotajos un iegūtajos priekšstatos par to, kā dzīvot. Vai tas, ko redzi spogulī ir brīva būtne vai arī tas ir ieslodzīts paša domās, kas nemaz nav viņa paša, bet tikai kaut kādu citu cilvēku ielikti likumi.

Tamēr liela daļa cilvēku dzīvo pasaulē, kurā valda «es nedrīkstu»; «es neuzdrīkstos»; «man jādara»; «man vajadzētu» pasaulē, kurā to visu nosaka citas personas uzliktie likumi. Ir arī tādi, kas visur redz risinājumus un iespējas attīstīties.

Pasaule ir kļuvusi par globālu Alkatrazas cietumu, kuru uzrauga un izmanto tikai daži izredzētie. Kas viņus izredzējis? Runā, ka pasaule ir brīva, bet brīva no kā? Vai brīva no cilvēkiem un cilvēcības, brīva no brīvības un pilna ar necilvēkiem, necilvēcību. Ja brīvību saprot kā to, ka nav sienu un durvīm nav restes, tad jā, mēs esam brīvi. Jo šāds skats paveras tiem, kas nav spējīgi redzēt tālāk par savu degungalu. Šādu pasauli izredzētie spēj iemālēt acīs tuvredzīgajiem un tiem, kuri spēj paredzēt tikai divus gājienus uz priekšu. Viņiem iestāsta, ka īstā un patiesā brīvība ir iespēja skatīties kabeļtelevīzijas bezjēdzīgos 30 un vairāk kanālus un ļaut, lai tie iemidzina mūsu apziņu un caur to ieprogrammē mūs, kā mums jādomā. Mēs esam tieši tik brīvi, lai varētu nospiest pogu uz pults un izvēlēties vienu no kanāliem.

Mēs esam brīvi un varam skatīties kā žurnālists TV mums izklāsta dažādus notikumus, turklāt izklāsta tos tā, lai nodrošinātu mūsu domāšanu un darbību kādam vēlamajā virzienā.

Mums ir izvēles tiesības. Mēs varam izvēlēties ar kuru roku iedzert indi, ar kuru kāju vispirms iekāpt mēslos, ar kādiem vārdiem kādu lamāt, apmelot, izsmiet...

Cilvēki nemaz neapzinās, cik ļoti viņi līdzinās aitu baram. To dzirdot aitas pat var apvainoties. Es reiz redzēju milzīgu aitu baru, kuru savaldīt man likās neiespējam. Atbrauca saimnieks ar savu suni un viss, kas bija jādara, bija tikai jānostājas tā, lai aitas viņu redzētu. Tūdaļ dažas pagriezās pret viņu un drīz viņš bija aitu ieskauts gluži kā kādā Bībeles ainā. Pirmajām aitām seko pārējās un, ja gadījās kāda, kas iedomājās, ka neklausīs, tām pietika tikai ar ganu suņa atņirgtajiem zobiem. Bailes, kas ņēma virsroku, arī šīs aitas padarīja paklausīgas. Tā viss ganāmpulks rātni tika sadzīts kopā. Es skatījos uz viņām un domāju – lūk, tieši tā mēs tiekam vadīti un uzraudzīti. Tikai ganu un suni mēs neredzam, labākajā gadījumā zinām viņa palīgus un esam sapratuši, ka jāklausa. Mēs esam pārstājuši domāt un klausām tam, kas nolikts mums priekšgalā. Mums pat neienāk prātā pajautāt, bet kāpēc man jāseko viņam, ar ko viņš labāks par mani un vai es viņu iecēlu sevi vadīt?

Mūsos nepārtraukti tiek kultivētas bailes, jo tās palīdz pakļaut. Tāpēc jau bērnam no agras bērnības ir jāredz daudz dažādu šausmu, lai viņš iemācītos baidīties. Kad cilvēks ir iemācīts baidīties, tad viņš vairs nav jāpiespiež un jābaida. Pietiek, ja pabrīdina, ka ja neklausīs to pabaidīs un ar laiku cilvēkā izstrādājas pašcenzūra, kad viņš pats sevi sāk baidīt un baidīties no savām domām. Par tādiem cilvēkiem var teikt, ka tiem bail domāt. Pat tad, ja mūsu domas nesaskan ar to, ko darām, tik un tā bailes no soda, no kaut kā zaudēšanas liek mums rīkoties pēc citu pavēlēm. Bailes un bara uzvedība ļauj valdīt pār mums. Tā tas turpināsies, ja vien nepamodīsimies. Pasaules valdība, bankas, armija, valūta, cilvēki ar mikročipiem – tas viss ir, lai iegūtu kontrolējamu un blējošu baru. Lai spētu kontrolēt katru māti un katru bērnu.

Droši vien jums nāk smiekli, kad es saku – kontrolēt visu pasauli. Jūs domājat – kā gan ir iespējams kontrolēt šos daudzus miljardus cilvēku? Vienkārši. Ja jums ir kontrole pār izglītības sistēmu un plašsaziņas līdzekļiem, jūs varat bombardēt cilvēku prātus ar vajadzīgajām komandām, sākot no bērnudārza un beidzot ar pensionāriem. Turklāt šīs lietas tiek ieprogrammētas pat zemapziņas līmenī. Jūs domājat, ka rīkojaties pēc sava prāta, bet patiesībā rīkojaties tikai tā, kā jums ir iestāstīts. Plašsaziņas līdzekļiem galvenais uzdevums nav jūs informēt. To galvenais uzdevums ir jūs pārvaldīt un mācīt, norādīt un vadīt. Reliģiskie, politiskie, ekonomiskie un zinātniskie manipulatori stāv pa vidu starp patiesību un cilvēka apziņu. Mēs tiekam baroti ar to visu tik ilgi, līdz mūsu apziņa kļūst tik vāja, ka nemaz nenojauš, kas tai ir par spēku. Tā kļūst par aitas prātu un tāds prāts ir ganāmpulka prāts.

Reiz mana sieva gatavoja vakariņas un es ievēroju, ka viņa gaļas gabalam, pirms likt to uz pannas, apgriež stūrīšus. Kad es viņai jautāju, kāpēc tu to dari, vai tam ir kāda nozīme, viņa man atbildēja, ka viņas mamma arī tā visu mūžu ir darījusi. Kad es pajautāju, kāpēc tad māte tā ir darījusi, viņa nezināja ko teikt un paraustīja plecus. Es lūdzu viņai, lai piezvana un noskaidro, kāpēc tas tā. Izrādījās, ka viņas mamma gaļas gabalam stūrus apgrieza tikai tāpēc, ka viņas panna bija tam par mazu. Ja es nebūtu viņai to pajautājis, droši vien arī mani bērni turpinātu apgriezt gaļas gabalam stūrīšus.

Kāds vīrs ir teicis, ka pastāv triju veidu cilvēki. Pirmie (ļoti nedaudzi), kas kaut ko dara. Otri (lielāks skaits), kas vēro, ko tie pirmie dara. Trešie tikai skraida apkārt un taujā – kas notiek?

Kad ir nodrošināta viena paaudze, kas «domā» vajadzīgajā virzienā, ar pārējām vairs nav problēmu, jo esam programmējuši vecākus, kas saviem bērniem mācīs to pašu, it kā savu pasaules uztveri. Viņi saviem bērniem iemācīs to pašu dzīves uztveri, kāda viņiem pašiem ir ieprogrammēta. Viņi nedarīs to tāpēc, ka būtu slikti vecāki. Viņu apziņa liks bērniem mācīt to, kas šķietami ir vislabākais. Tā viena paaudze programmē nākamo. Katrai paaudzei ir tiesības iepazīt pasauli no sava skatu punkta, nevis no vecāku, skolotāju un tā žurnālista, kas lasa ziņas. Skumīgi, ka cilvēki vairs neuzdod vissvarīgāko jautājumu – kāpēc? Kāpēc tieši tā un ne savādāk? Kāpēc mēs ticam tam un ne citam? Kāpēc mēs esam tādi un ne savādāki? Šim jautājumam «kāpēc» piemīt liels attīstības dzinējspēks.

Pasaules vadības elite mums iemāca arī to, – katrai lietai, katrai ticībai, dogmai vai kultūrai ir savas noteiktas robežas, kurās drīkst domāt un rīkoties. Tiklīdz kāds pārkāpj šīs robežas, tā tiek nosaukts par trako un vispār sliktu cilvēku. Tad, kad cilvēks par kādu saka, ka viņš ir traks un slikts, patiesībā ar to domā, ka viņš ir savādāks. Tie daži, kas patiesību zina, lielākoties baidās runāt, jo viņu bailes ir pielīdzināmas aitas bailēm no suņa. Daudzi šīs robežas nemaz necenšas pārkāpt, jo ir pārliecināti, ka dzīvo pareizi un tā tam ir jābūt.

Kad jūs stāvat ļaužu pilnā vietā, ko jūs domājat? Ka apkārt ir daudz parastu ļautiņu, vai ne? Gadās kāds dīvains, neiebāžams rāmjos, bet principā visi ir vienlīdz parasti. Patiesība ir tāda, ka tādu parastu cilvēku nav. Tāpat kā nav parastu bērnu, parastu sieviešu un vīriešu un pat parasts zāles stiebrs nav parasts. Parastais ir tikai ieprogrammētais īpašību un zināšanu kopums, kas liek mums ticēt, ka mēs tādi esam, taču mēs tādi neesam.

Ar to, ka savus prātus nododam citu rokās un, ka ļaujam izrīkot mūs caur bailēm, mēs dodam tai mazajai pasaules elitei iespēju mūs kontrolēt un noteikt robežas, aiz kurām pastāv tikai sliktie un trakie.

Kādā kompānijā izvērtās saruna par to, vai automašīnai ir dvēsele. Atradās viens trakais, ka teica, ka ir. Tūlīt pārējie viņu nosauca par trako un teica – tas nevar būt, tā taču ir tikai dzelzs kaste. Taču viņš teica – nu tad pasakiet, vai kaut reizi neesat mašīnai ko teikuši, pat, ja tas ir tikai «darbojies, maita». Daži sāka domāt un atzina, ka jā, reizi pa reizei sanāk aprunāties. Sarunas gaitā izrādījās, ka gandrīz visi savā zemapziņā tam tic, tikai baidās no tā, ka viņus nosauks par trakiem.

Mēs varam izvēlēties, vai palikt šajā cietumā un būt vergi vai arī beidzot būt brīviem. Brīvība ir tikai vienas domas attālumā.

David Ickle, «Robots guide to freedom» (Robota ceļvedis uz brīvību)