Es neciešu remdenu kafiju
Un vārdus, kas neīsti skan,-
Tā cerība, kura reiz sasila,
Nu ledus grauds kļuvusi man...
Ak, pasaki, kāpēc Tev vajaga
Tā ārdīt, un plosīt,un graut?!
Tu esi kā smilšaina skabarga,
Kam dzīvajā miesā tīk grauzt!
Tev gribas man salkaniglaimot,
Un salaizīt graizītās rētas:
Tad atkal sāc apstākļus vainot,
Tad -solīt tikšanās retas...
Ja atsakies, neskaties nopakaļ
Un nerodi iemeslu nīkt!
Lai dvēselei citai laimību kaļ
Tās rokas, ko sirds mīl un nīst!
Būs uzraksts kā epitāfija:
"Šī mīla ir mirusi man.
Tā necieta remdenu kafiju
Un vārdus, kas neīsti skan!"
( E. Zālīte)